Trešais turpinājums piezīmēm par Kanādas braucienu. Iepriekšējie publicēti «Ziņās» 06.07. 2002., 02.08.2002. Kanāda savā laikā gan vilinājusi, gan devusi patvērumu latviešiem, kas tajā nokļuva ļoti dažādu iemeslu dēļ.
(Trešais turpinājums piezīmēm par Kanādas braucienu.
Iepriekšējie publicēti «Ziņās» 06.07. 2002., 02.08.2002.)
Kanāda savā laikā gan vilinājusi, gan devusi patvērumu latviešiem, kas tajā nokļuva ļoti dažādu iemeslu dēļ. 19. gadsimta vidū Albertas provincē latvieši ieradās labākas dzīves meklējumos: cirta mūža mežus, apguva jaunas zemes. Viņi atstājuši tikai rakstītas liecības, kādu fotogrāfiju, Gaujas vārdu un vairs nav šodien identificējami. 1905. gada revolūcija lika dažam labam cīnītājam par sociālo taisnīgumu bēgt uz Kanādu gan caur Eiropas zemēm, gan caur Sibīriju. Par viņiem liecināja kāda veclatviešu, kā viņus dēvē šodien Kanādā dzīvojošie latvieši, atstāta grāmata ar zīmogu par latviešu biedrībām un to bibliotēkām. Otrā pasaules kara laikā sākās izceļošana uz «dīpīšu» nometnēm. Vienu iespēju glābties no komunisma šausmām latviešu bēgļiem deva Kanādas valdība. Galvenais latviešu trimdinieku centrs izveidojās Toronto, kur šodien mīt ap desmit tūkstoši latviešu, bet latviešu sabiedrība un organizācijas ir arī citās Kanādas pilsētās: Otavā, Hamiltonā utt.
Ceļojuma laikā bija iespēja labāk iepazīties ar latviešu dzīvi Toronto. Dzīvojot viena no darbīgākā Toronto latvieša Viestura Zariņa mājā, bija iespēja redzēt gan latviešu ģimeni un tās ikdienas rūpes, gan latviešu sestdienas un svētdienas skolas darbu, vecākus, kas laiž bērnus latviešu skolā, latviešu uzņēmējus, pedagogus, kultūras darbiniekus, pensionārus. Katrā ziņā vienai nedēļai iespaidu daudz.
Laulības mūsdienās latviešu starpā Kanādā ir retums, jo, kaut arī dažādi tiek uzturēts latviskums, bērni iet kanādiešu skolās, studē augstskolā un neizvēlas dzīvesbiedrus pēc tautības piederības. Izņēmums ir laulības, kas notiek starp vietējiem latviešiem, parasti starp vīriešiem un no Latvijas pēdējos desmit gados izbraukušām sievietēm. Nav retums gadījumi, kad vecāki no jauktām ģimenēm grib saviem bērniem dot iespēju iepazīties ar latviešu kultūru un tāpēc viņus laiž sestdienas skolā Toronto Latviešu centrā.
Latviešu pakāpeniskā asimilēšanās trešajā paaudzē liek mainīties metodikai, kā saglabāt latvietību, nodot tālāk tradīcijas, kultūras mantojumu. Kādreiz pirms pārdesmit gadiem konservatīvākā latviešu daļa, kas atteicās pieņemt asimilācijas diktētos noteikumus, panāca, ka daļa latviešu un viņu pēcnācēju pameta latviešu sabiedrību un tajā nedarbojās, bet pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas daudz kas izmainījās. Kļuva skaidrs, ka lielākā daļa trimdinieku uz Latviju atpakaļ nepārcelsies. Citāda kļuva arī trimdas organizāciju darbības misija, un, pazaudējot nacionāli radikālās politikas segu, sabiedriskā dzīvē vairāk saistīta ar izglītojoši kulturālo interešu apmierināšanu.
Paskatoties, kā darbojas latviešu bērnu izglītības iestādes, varēja redzēt, ka prioritāte ir latviešu valodas lietošanai, mūzikai, dejām, rotaļām, Latvijas vēsturei un ģeogrāfijai. Bērni tiek gatavoti tikties ar Latviju. Jauniešu nākotnes nodomi ne vienmēr saistīti ar darbību Latvijā, bet tāda netiek izslēgta: studijas, darbs šodien ir pasaulē zaudējis robežas.
Latviešu valodas saglabāšana ģimenē ir pats svarīgākais. Ne visi vecāki labi pārvalda latviešu valodu, trūkst skolotāju latviešu skolās. Sestdienas skolas «Valodiņa» bērnu vecāku sapulcē, kurā piedalījos, brīžiem bija jāsaka angliski, lai vecāki saprastu, bet jauki bija redzēt, ka šie vecāki un viņu bērni netiek atstumti no latviešu sabiedrības, viņus mudina ienākt tajā.
Bija iespēja uzstāties Toronto Latviešu centrā ar referātu par Latvijas vēstures mācīšanu Latvijas skolās, par mācību grāmatām, par politikas notikumiem Latvijā. Toronto bija tikšanās Tālavijas korporācijas telpās ar daļu no tiem, kas aktīvi darbojas Latviešu nacionālajā apvienībā Kanādā (LNAK), bija tikšanās Hamiltonā ar pensionāru kluba dalībniekiem. Divas dienas tajā laikā notika LNAK gadskārtējā sēde. Tās dalībnieki apsprieda Latvijai svarīgus jautājumus par Saeimas vēlēšanām, NATO, ES nākotnes vīzijām, un Pasaules Brīvo latviešu apvienības problēmām. Pēdējo gadu vēlēšanas LNAK padomē rāda, ka drīz būs notikusi pilnīga paaudžu maiņa sabiedrības politiskajā vadībā. Ievēlēti tiek tie latvieši, kas jau dzimuši trimdā.
Nenovērtējama ir latviešu darbība Latvijas labā, informācija tautas diplomātijas līmenī par Latviju, dažādas aktivitātes Kanādas politiķu vidū, ko veic latviešu organizācijas. Kanādas parlamentā ir viena deputāte latviete – Sarmīte Bulte. Pamanāms, ka Latvijas prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ir saistīta ar Kanādu. Latvieši strādā dažā labā Kanādas valsts institūcijā. Viegli rakstīt par to, ko latvieši Kanādā darījuši Latvijas labā, grūtāk uzskaitīt Latvijas darbus Kanādas latviešu labā.
Ļoti būtu vajadzīga palīdzība apgādē ar latviešu valodas grāmatām, turklāt mācot to kā svešvalodu, Latvijas vēstures un ģeogrāfijas materiāli, nometnes latviešu valodas apguvei Latvijā ārzemēs dzīvojošajiem latviešu bērniem un arī pieaugušajiem. Kanādā šogad pirmo reizi bija 3×3 nometne latviešu centrā laukos Saulainē, kurā piedalījās lektori no Latvijas, piemēram, Guntis Zemītis, kas vada arheoloģiskos izrakumus Jelgavas pilī.
Latvieši Kanādā pierādījuši savu spēju ne tikai pielāgoties vietējiem apstākļiem, bet arī spēju sekmīgi veikt dažādus pienākumus. Pedagogi, ārsti, arhitekti, valsts ierēdņi, uzņēmēji. Visās nozarēs var atrast panākumus un cieņu guvušus latviešus. Raksta noslēgumā gribu pieminēt Mārtiņu Vēgneru, kas netālu no Niagaras ūdenskrituma audzē vīnogas un darina vīnu. Griežot vīnogu lazas, baudot glāzi pagājušā gada sarkanvīna un runājot par to, kāpēc Sabilē Vīnakalnā nevar atjaunot senās hercogu laika tradīcijas, skaudri izjūti, ka Latvijā cilvēkiem vēl tik daudz jāmācās. Turēt vārdu, spēt priecāties par otra panākumiem, prast sadarboties un sapņot reālus sapņus.
