Pirmajā nedēļā, ko pavadīju «Ziņu» redaktora amatā pērn septembrī, ugunsgrēks izpostīja koka logu un durvju ražotni «Flora». Savukārt manā pēdējā rubrikas «Ražots Zemgalē» publikācijā otrdienas laikrakstā uzņēmuma vadītājs Juris Bušs atzīst, ka liesmu mēles atstājušas pieredzes pamatīgu pēcgaršu. Neapraudot pelnus, tēva un dēla Bušu savienība kaļ plānus, ceļot nevis gaisa pilis, bet iestiklojot arvien jaunas villas Maskavas bagātajiem. Pēc pirmo nedēļu ugunskristībām savā ziņā konservatīvajā redakcijā un tam sekojošajiem aizraujošajiem darba mēnešiem arī es varu piekrist, ka uz priekšu dzen arī sadzijušie zilumi. Profesionālu kolēģu pie vienmēr dzīvīga pulsa uzturētajā redakcijā kā svaiga gaisa malks tiek tverta iespēja kāpt augstāk, ielīst dziļāk un uzrakt vairāk. Tā arī šā laikraksta lielākā vērtība – spēja turēt taisnu muguru «virs vidējā».
Kāda no redakcijas kolēģēm mitinās dzīvoklī namā, kura vietā savulaik slējās Svētā Nikolaja baznīcas tornis. Gaisā virmojam palicis paaudzēs mantots rūgtums par lielvaru cīniņos atņemto godību. Pēckara drūmumu pilsētā kā kožu saēstus aizkarus beidzot aizstūmusi Eiropas fondu naudas kāra apguve. Rosīgā uzņēmēju saime nereti pierastajam «Ražots Latvijā» blakus stutē Jelgavas vārdu, jo pēcpadomijas zemēs to joprojām labprāt «liek uz šķīvja». Taču ir mums arī logi uz Eiropu – par to burtiskā nozīmē parūpējas no pelniem atdzimušais logu ražotājs, un ne viņš viens.
Pārliecinājos, ka vidējais jelgavnieks ir pašapziņas iemiesojums, uz laiku kļūdams par vienu no viņiem. Sākumā pārsteidza zemgaliešu lepnums, līdz apjautu, ka tas ir kā dabisks dopings, iekšējā urdīšana pacelt galvu augstāk par zaļo līdzenumu līniju. Te un blakus novados cilvēki daudz neslimo ar kompleksiem, bet paveic trakas lietas – izcīna Latvijas kausu futbolā, piedzīvo biznesa idejas «klikšķi» un sāk vārīt dzintara karameles vai, puspilsētai sanākot plecu pie pleca, dodas garākajā pilsētas svētku gājienā. Latvijā nedzīvo tikai latvieši un krievi, bet arī jelgavnieki – reiz sarunā joku izmeta kāds mans draugs. ◆
