Ieskats hercogistes laika Jelgavas amatniecībā.
Šogad 27. maijā Pilsētas svētku laikā notiks gadskārtējā Jelgavas Amatu diena. Ievērojot pērn atsākto tradīciju, paredzēts rīkot amatniecības organizāciju vēstures konkursu.
Interesents, kas uzmanīgi izlasīs šo rakstu, varēs atbildēt uz viktorīnas jautājumiem un, tāpat kā pagājušajā gadā, saņemt Jelgavas amatnieku dāvātās balvas. Tā kā šā gada Pilsētas svētki veltīti hercogam Jēkabam, ieskatīsimies 16. un 17. gadsimta amatniecības vēsturē.
Vispirms jāaplūko hercoga Jēkaba priekšteču veikums amatniecībā un situācija 16. līdz 17. gadsimtā Eiropā.
Livonijas laikā pilsētu amatniecība Kurzemē un Zemgalē nebija tik attīstīta kā Vidzemē, īpaši Rīgā. Tikai trīs Kurzemes pilsētās amatnieki apvienojās brālībās jeb ģildēs. Mazāk apdzīvoto vietu, arī Jelgavas, amatnieki centās iekļūt Rīgas cunftēs – viena amata meistaru apvienībās –, lai iegūtu «cunftīgo» amatnieku priekšrocības – pašpārvaldes tiesības, kā arī tiesības tirgot savus izstrādājumus Rīgā.
Amatnieki iegūst savus statūtus un likumus
Straujāka amatniecības attīstība sākās pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanās. Zināms, ka jau 1574. gadā Jelgavā bijuši 12 dažādu amatu lietpratēji. Pirmā amatnieku brālība Jelgavā bija stiklinieku cunfte, kuras šrāgas (amatu statūtus) 1597. gadā apstiprināja hercogiene Anna, bet divus gadus vēlāk atzīti tika arī kurpnieku un ādģēru amati. Tomēr kurpniekiem un ādģēriem bija tehniski atšķirīgi amati, tāpēc to pratējiem bieži bija grūti vienoties. 1771. gadā ādģēru meistari nolēma atdalīties no amata un lūdza Rīgas ādģēru amatu pārņemt no viņiem šrāgas, kas jelgavniekiem tika atļauts, samaksājot 120 valsts dālderu. Amatnieku tiekšanās pēc valsts aizsardzības veicināja cunftu strauju attīstību visā hercogistē, īpaši hercoga Frīdriha 55 gadu valdīšanas laikā (līdz 1642. gadam).
Likumdošanu Jelgavas amatniekiem un cunftēm noteica 1606. gada «policijas kārtība» (Polizeiordnung), kas meistariem ļāva ņemt apmācībā jebkuru likumīgā laulībā dzimušu, brīvu pilsoni, tomēr viduslaiku pilsētu tradīcijas ietekmēja Jelgavas pilsoņu sadzīvi un arī cunftes. Bija paredzēti sodi par amatnieku apvainošanu. Par nepamatotas sūdzības celšanu pret pilsoni varēja nepielaist cunftē. Pilsētas satversme noteica arī šrāgās ierakstītās cunftes tradīcijas. Tā, nolikumā paredzēts, ka amatā uzņemtajam meistaram un viņa sievai jāsarīko tikai viena maltīte, kurā nevar prasīt likt galdā vairāk nekā trīs ēdienus un mucu alus. Tika ieviests arī vienots zeļļa apmācības laiks – viens gads (tikai zeltkaļiem – trīs gadi), turklāt meistars šajā laikā drīkstēja nemaksāt zellim algu. Pēc tam zellis varēja kārtot meistara pārbaudi – gatavot meistarstiķi (meistara kvalifikācijas darbu).
Veicinot tirdzniecību un amatniecību, hercogi vairoja savus atbalstītājus, dodot iespēju izvirzīties nedižciltīgajiem pavalstniekiem, vienlaikus stiprinot savas domēnes (īpašumus) – pilsētas. Tā kā potenciālo amatnieku un klientu skaits bija ierobežots, lai nodrošinātu amatniekiem iztiku, bija nepieciešams ieviest cunftu «spaidus». Pilsētas robežās savus izstrādājumus varēja pārdot tikai cunftu meistari. Šrāgās tika noteikts arī meistaru skaits. Lai veidotu cunfti, vajadzēja apvienoties vismaz trim meistariem, bet maksimālais biedru skaits brālībā mainījās atkarībā no pieprasījuma pēc cunftes amatnieku ražojumiem. Piemēram, zeltkaļiem meistaru skaits tika samazināts no astoņiem līdz septiņiem. Ķirurga un audēju amatu ierobežojumi tika atcelti jau hercoga Jēkaba laikā. Stiklinieku amatam bija noteikts, ka cunfte ir noslēgta, kamēr spēj apmierināt pieprasījumu.
Cunftēm bija pašpārvaldes funkcija. No meistaru vidus ievēlēja amata vecāko – eltermani – un divus viņa vietniekus jeb piesēdētājus, kuru pilnvaru laiks bija divi gadi. Amatu vēlēšanas notika cunftes pilnsapulcē, kuru sākotnēji sasauca vienreiz kvartālā – cepurniekiem bija noteikts, ka sapulces jāsasauc ap Ziemassvētkiem, Lieldienām, Jāņiem, Miķeļiem. Amata lādes (cunftes dokuments un naudas glabātuves) atslēgas glabājās pie eltermaņa un abiem piesēdētājiem. Kad tika atklāta amatu sapulce, eltermanis atvēra amata lādi, apliecinot tās sabiedrisko, oficiālo raksturu. Amata sapulce pildīja cunftes tiesas funkcijas, apstiprināja zeļļus un meistarus tāpat kā mūsdienās, bija amatnieku organizācijas galvenais lēmējorgāns, kuram atskaitījās cunftes vadība.
Jauno amatnieku apmācīšana un atestēšana
Otra svarīga hercoga laikmeta funkcija bija jauno amatnieku apmācīšana un atestēšana. Ņemot apmācībā mācekli, meistaram bija jāuzņemas atbildība par viņa materiālo nodrošināšanu – jādod pajumte un iztika. Lai iegūtu meistara titulu, vajadzēja būt dzimušam «godīgā ģimenē, tikumīgā, taisnīgā un likumīgā laulībā». Būtiski bija pierādīt savu profesionālo meistarību, gatavojot meistarstiķi. Vairākos amatos, piemēram, ķirurgiem, sedleniekiem, lai labāk apgūtu amatu, bija paredzēti tā saucamie vaderēšanas gadi (viņi ieguva vaderzeļļa, t.i., ceļojošā zeļļa statusu, kad zellim bija jāceļo uz citām pilsētām vai valstīm). Ja atslēdznieku, smalkkalēju un galdnieku zeļļu meistarstiķi netika atzīti, bija noteikts, ka jāvanderē vēl trīs gadi. Pēc meistara nāves nekādas privilēģijas amata veikšanas tiesību iegūšanā nebija paredzētas arī tuvākajiem radiniekiem.
Maiznieku amata šrāgas paredzēja, ka mirušā maiznieka dēls var pārņemt maiznīcu kā meistars, ja vismaz divus gadus strādājis kā zellis, ir likumīgā godīgā laulībā un veicis iemaksas amata lādē. Maiznieka atraitne viena pati nedrīkstēja vadīt maiznīcu – viņa šim nolūkam pieņēma zeļļus.
Princips, ka vadīt amatnieka darbnīcu, apmācīt mācekļus
var tikai amata lietpratējs – meistars –, joprojām saglabājies lielākajā daļā Eiropas valstu.
Cunftes locekļu sociālā aizsardzība
Trešā svarīgā cunftes funkcija bija tās locekļu sociālā aizsardzība. Štrāgas paredzēja, ka amata meistariem jākopj slimie cunftes locekļi (dažām cunftēm bija noteikts, ka meistars nevar atlaist slimu zelli). Ja kāds meistars slimības dēļ nevarēja strādāt un nonāca trūkumā, no amata lādes viņam izmaksāja noteiktu summu, kuru vajadzēja atdot pēc izveseļošanās. Nāves gadījumā cunftes locekļiem bija pienākums izvadīt meistaru pēdējā gaitā, turklāt tas, kas neattaisnotu iemeslu dēļ nepiedalījās bērēs, tika sodīts ar naudas sodu. Cunftei bija arī pienākums rūpēties par mirušā meistara bērniem, eltermanim vajadzēja pārņemt glabāšanā pat mirušā meistara instrumentus un darbnīcas iekārtu, lai vēlāk nodotu to mirušā mantiniekiem. Pilnīgāku palīdzību nāves gadījumos varēja sniegt pēc īpašu bēru kasu – mirušo lāžu – dibināšanas. Tās drēbnieku un parūku darinātāji izveidoja pēdējā hercoga Pētera laikā (1784. gadā).
Amatnieki veica noteiktus mērķmaksājumus, lai uzkrātu tikai minētajiem gadījumiem paredzētu kapitālu. Vēlākajos gadsimtos tā bija ļoti izplatīta amatnieku organizāciju pašpalīdzības forma.
Pa merkantilisma politikas ceļu
Hercoga Jēkaba laikā (1642 – 1682) Kurzemes un Zemgales hercogistes saimniecība attīstījās pa Eiropā tajā laikā atzīto merkantilisma politikas ceļu. Kopīgā tās iezīme bija uzskats, ka valsts labklājība atkarīga no tā, cik daudz naudas tajā ir, tāpēc jācenšas pēc iespējas vairāk preču pārdot un mazāk iepirkt. Hercogs Jēkabs ievēroja šādu Eiropas politikas tendenci, ar ko arī saistās leģendārā saimnieciskā aktivitāte, dibinot jaunas manufaktūras un kuģu būvētavas (kuģus pārsvarā eksportēja). Sava vieta saimniecībā bija arī amatnieku cunftēm.
Jēkaba laikā organizētas jaunas cunftes vai atjaunotas šrāgas tām, kurām agrāk dažādu iemeslu dēļ tās bija zudušas.
Jēkabs dibināja latviešu drēbnieku amatu, kas pastāvēja paralēli vācu drēbnieku amatam. Tiesa, nevācu drēbniekiem bija ierobežojumi – viņi nedrīkstēja šūt apģērbu vāciešiem. V.Ekerts darbā «Kurland unter dem Einfluss des Merkantilismus» uzsvēris, ka, īpaši sākot ar Jēkaba varas laiku, hercogi aktīvi iesaistījās cunftes attiecībās un noteikumu veidošanā, lai mazinātu citu amatnieku pieplūdumu un stiprinātu locekļu priekšrocības. Tā bija tipiska merkantilisma politikas realizācija, ka valsts aktīvi iejaucas saimnieciskajā dzīvē līdz viszemākajiem slāņiem.
Tomēr jaunu manufaktūru veidošana, galvaspilsētas celtniecība un labiekārtošana pieprasīja kvalitatīvus darbu vadītājus, kas varēja nākt tikai no zinošu speciālistu vidus. Hercoga Jēkaba laikā ievērojami palielinājās priviliģēto amatnieku – brīvmeistaru – skaits. Visās šrāgās hercogiem bija paredzētas tiesības piešķirt privilēģijas amatniekam nebūt cunftē, bet baudīt «cunftīgo» meistaru tiesības. Tiesa, brīvmeistariem vajadzēja veikt meistarstiķi, ko apstiprināja cunfte, tādējādi faktiski uzņemot cunftē. Brīvmeistariem bija priekšrocības – viņi lielākoties bija atbrīvoti no pilsētas nodokļiem un nodevām, viņiem nebija ierobežots zeļļu un mācekļu skaits, bija regulārāki hercoga galma un pilsētas rātes pasūtījumi. Būtiski, ka, piešķirot brīvmeistara statusu, netika ņemta vērā nacionalitāte, kas galvenokārt saistīts ar vajadzību pēc meistariem jaunajās manufaktūrās, kur darbā pieņēma daudz ārzemnieku.
Latviešu cunftu skaits hercoga laikos bija salīdzinoši neliels, jo tās Jelgavā veidojās tad, kad palielinājās zemnieku dzimtbūšanas jūgs. Īsti brīvi varēja attīstīties tikai latviešu audēju amats. Tas 18. gadsimtā bija vienīgais pilsētā un tajā nebija locekļu skaita ierobežojuma. Dažiem nevācu amatniekiem – drēbniekiem, miesniekiem, podniekiem – īpašu nosacījumu dēļ bija grūti konkurēt ar vāciešiem. Latvieši tomēr saimnieciskajā dzīvē piedalījās ar saviem brīvmeistariem, kuru vidū jo plaši bija pārstāvēti mūrnieki un namdari, parādot, ka neesam tikai arāju tauta, bet arī spējīgi un izveicīgi amatu meistari.
Raksts tapis ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Ilustrācijas no J.Jurševiča grāmatas «Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē», Rīga, 1931. gada izdevums
