Jelgavnieks Arnis Briedis Zemessardzē dienēja līdz 76 gadu vecumam.
Pirms 24 gadiem 23. augustā atjaunotajā Latvijas valstī sāka veidoties Zemessardze. Vieni no pirmajiem tajā iesaistījās vīri, kas bija gājuši Otrā pasaules kara ugunīs. To vidū arī jelgavnieks, agrākais «Latvenergo» darbinieks Arnis Briedis. Viņš vēl aizvien kopā ar sievu Birutu un divu paaudžu ģimenes locekļiem dzīvo savā mājā Riņķa ielā un seko līdzi mūsdienu notikumiem.
Vienīgā manta – Raiņa kopotie raksti
«Vai esat lasījis Jāņa Baloža un Jāņa Skuteļa grāmatu par prezidentu Andri Bērziņu «Vecais vīrs pilī»? Interesanta,» deviņdesmitgadnieks Arnis Briedis rāda savu bibliotēku, kurā ir latviešu literatūras klasika, grāmatas par Otro pasaules karu, Latvijas luterāņu baznīcām un cita literatūra. Acu slimības dēļ viņš diemžēl vairs nespēj ne lasīt, ne rakstīt. Taču grāmatas lasa priekšā sieva Biruta, ar kuru apprecējās 1951. gadā. Toreiz, kad abi izveidoja ģimeni, Arņa vienīgā manta bija Raiņa kopotie raksti, kas iznāca drīz pēc kara. Mantas nebija arī Birutai, kas dzimusi un augusi kuplā ģimenē Latgalē un pēc kara dzīvoja pie māsas, kura bija ieprecējusies Bērzes pagastā. Taču kopdzīves laikā viņi ir gan uzaudzinājuši meitu, gan uzcēluši māju. Tagad palīdz audzināt mazmazbērnus. Briežu ģimenes dārzs un pagalms ir skaisti sakopts. Pirms dažām dienām vecvectēvs palīdzējis ieklāt istabā jaunu grīdu.
Aplenkums, gūsts un atgriešanās dzimtenē
Arnis Briedis dzimis un audzis Rīgā, Čiekurkalnā, jaunībā vēlējās kļūt par elektriķi, kas trīsdesmito gadu beigās bija moderna profesija. Vēlāk tajā arī nostrādāja vairāk nekā četrdesmit gadu. Taču vispirms raibajā mūžā nācās pārdzīvot gan karu, gan atšķirtību no tuviniekiem, gan gūstu un citus pazemojumus. 1943. gadā Arnim kā jauneklim izdevās izvairīties no iesaukšanas darba dienestā, taču 1944. gadā 1925. gadā dzimušajiem jau draudēja iesaukums leģionā. Tad Arnis nolēma brīvprātīgi iestāties vācu kara aviācijas pulkā. Viņš atceras, ka šādu iespēju izmantojuši vairāk nekā tūkstoš latviešu puišu. 1944. gada vasarā ap Jāņiem Arni nosūtīja uz Grobiņu apgūt jaunkareivja kursu. «Augustā Jelgavu jau ieņēma krievi. Pastu no Rīgas mums veda ar lidmašīnu, kas maisus ar vēstulēm un citiem sūtījumiem meta no gaisa,» stāsta toreizējais jaunkareivis. Pēc pāris mēnešiem latviešu puišus nosūtīja uz mācībām Štetīnā, Vācijā, pēc tam Dānijā. 1944. gada decembrī viņus sūtīja uz Kēnigsbergu, kur Arnis Briedis tika iedalīts smagajā zenītartilērijā. Trīs mēnešus Kēnigsberga atradās aplenkumā un 1945. gada 9. aprīlī padevās.
Karavīra tālākais ceļš bija uz gūstekņu nometni Krievijā, Tulā, kur, dzīvojot pusbadā, nācās strādāt akmeņogļu šahtās. «Kāposti rītā, vakarā un arī pusdienās. Divatā sarunas tikai par to, kas agrāk ēsts un cik labi dzīvots,» atmetot ar roku, saka Arnis Briedis.
1946. gada nogalē, kad gūstekņu nometni vairs neapsargāja, vairāki latviešu puiši, tostarp arī Arnis, tirgū pārdevuši darba drēbes un nopirkuši vilciena biļetes, atbēga uz Latviju. «Riskējām braukt caur Maskavu. Mans vienīgais dokuments bija rūpnīcas kancelejā izrakstīta izziņa ar manu vārdu un uzvārdu, kas bija domāta it kā paciņu saņemšanai pastā. Savā starpā runājām tikai krieviski, bet, kas šo valodu neprata, klusēja. Mūsu 13 puišu grupu neviens neaizturēja,» atceras Arnis Briedis.
Pavasara ielā 25–15
Rīgā viņš devās pie tēva brāļa, kas dzīvoja vienistabas dzīvoklī. Uzzinājis, ka brāļa dēls atbēdzis nelegāli, viņš patvērumu atteicis. Tādā bezizejas brīdī nu Arnis Briedis nolēma braukt uz Jelgavu. Tur no adreses «Pavasara iela 25, dzīvoklis numur 15» uz Tulas gūstekņu nometni bija atnākusi paciņa latviešu puisim, kurš uz Latviju atbēdzis jau agrāk. Sūtījumā bija arī diegu kamols, uztīts uz papīra, uz kura bija uzrakstīts: «Ja ir kāds latviešu karavīrs, kam neviens nesūta pārtiku, lai raksta uz šo adresi.» 1946. gada 2. novembra pēcpusdienā norādītajā mājā Pavasara ielā Arnis saticis Elzu Spertāli. Viņa deva pajumti, palīdzēja iekārtoties. Elzu un viņas vīru dzelzceļnieku Žani, kurš no izsūtījuma atgriezās pēc dažiem gadiem, no šīs novembra dienas Arnis Briedis uzskata par saviem audžuvecākiem un Jelgavu – par savu pilsētu.
Tūlīt pēc atgriešanās Arnis bija ceļu strādnieks. Četrdesmito gadu beigās iestājās Filipa Šveinika vadītajā mūzikas vidusskolā kordiriģentos. «Šveiniks bija ebrejs, zelta cilvēks. Reizē arī ļoti vienkāršs. Viņa darba kabinetā vecajā skolas mājā Uzvaras ielā gulēja matracītis, kas bija uzlikts uz malkas klučiem. Tur arī direktors palika pa nakti. Es ar viņu sapratos ļoti labi, bijām gandrīz kā radi,» atceras Arnis Briedis. Reiz gan viņš ar draugiem Ringoldu Ori (vēlākais komponists un Rīgas estrādes orķestra dibinātājs) un Gunāru Jankevicu sagādāja mūzikas skolas direktoram nepatikšanas. Proti, Gunārs kā solists, Ringolds kā ērģelnieks, bet Arnis kā ērģeļu plēšu minējs uzstājušies Lieldienās Jāņa baznīcā. Kaut arī dievnama balkons, kur atradās trīs draugi, nebija tik viegli pārskatāms, kāds viņus bija partijas komitejā nosūdzējis.
Zemessardzē tāpat kā iepriekšējā darbā
Mūzikas vidusskolā Arnis Briedis satika savu mūža draugu Birutu, ar kuru pēc pusotra gada apprecējās. Mūzikas vidusskolas diplomus viņi abi gan neieguva. 1951. gadā mainījās skolas direktori, un Arnim tādēļ, ka kara laikā bija dienējis vācu armijā, tālāk mācīties neļāva. Arī Biruta jau kā precēta sieva no mūzikas vidusskolas aizgāja. Visu darba mūžu viņa strādājusi bibliotēkās.
Arnis atgriezās savā jaunībā skolotajā jomā. Sākumā montēja elektrolīnijas, bet 1962. gadā sāka strādāt «Latvenergo» Dienvidu elektriskajos tīklos. No šā uzņēmuma viņš arī 1995. gadā tika pavadīts pensijā. Taču ar to Arņa Brieža darba attiecības nebeidzās. No 1996. līdz 2001. gadam viņš dienēja Latvijas Zemessardzes štāba bataljonā un tur darīja lielā mērā to pašu, ko strādājot «Latvenergo», – bija mantzinis un sagādnieks. «Reiz kāds priekšnieks, ieraugot darbinieku sarakstā manu dzimšanas gadu, brīnījās, kas tas par vīru. Taču bataljona komandieris mani aizstāvēja,» stāsta Arnis Briedis. Viņš domā, ka vecums nav šķērslis dienestam Zemessardzē, ja vien to atļauj prāts un veselība. Veterāns atceras, ka Zemessardzes pirmajos gados, drīz pēc barikādēm, pleca sajūta bijusi ciešāka.
Arnis Briedis dusmojas par zemessargu personīgo ieroču padarīšanu par šaušanai nederīgiem, kas izvērsās divtūkstošo gadu sākumā to zemessargu dēļ, kuri nevēlējās savu ieroci reģistrēt policijā. «Tagad jau atkal risina šo jautājumu, kā zemessargiem atļaut turēt mājās ieročus. Tāda kārtība taču ir Skandināvijas valstīs, tā savulaik Latvijā bija aizsargiem,» viņš saka.
Domājot par nākotni, Arnis Briedis droši teic, ka latvieši pārdzīvos elles ugunis, kuras redz pasaulē. Viņaprāt, Krievija piekāpsies Ukrainai. Vecais vīrs smejas par Krievijā notiekošo ārzemju preču iznīcināšanu. Arī drīz pēc kara Staļins aizliedzis džezu, saksofona un bungu spēli. Taču dzīve visu noliek savā kārtībā. ◆
