Eiropas BMX čempionātā pēc sešām kārtām labāko astoņniekā junioriem ir jelgavnieks Ģirts Jonkus, bet elites vīru grupā sesto vietu reitingā ieņem valmierietis Ivo Lakučs.
Eiropas BMX čempionātā pēc sešām kārtām labāko astoņniekā junioriem ir jelgavnieks Ģirts Jonkus, bet elites vīru grupā sesto vietu reitingā ieņem valmierietis Ivo Lakučs.
Čempionāta piektā un sestā riņķa sacensības notika Šveicē, Ženēvā. No kluba «Mītavas kumeļi» gandrīz divarpus tūkstošus kilometru garajā ceļā uz turieni bija devušies Ģirts Jonkus, lai turpinātu savu startu junioru grupā, kā arī elites klases braucēji Artis Ozols un Edgars Birovs. Tādā pašā veidā līdz Ženēvai nokļuva Aivars Buris no Cēsīm un brāļi Aldis un Ronalds Goldes no Limbažu kluba.
Braukšana ar busiņu, telti un savu ēdamo līdzi ir normāla parādībā arī jebkuras citas valsts BMX braucējiem, tomēr tik tāls ceļš jau pārsniedza ierastās robežas, tāpēc valmierieši Ivo Lakučs un Jānis Vanags bija ieradušies ar lidmašīnu, bet pa autobāņiem atbraukušos latviešus sacensību organizētāji draudzīgi dēvēja par mazliet ķertiem.
Ātra trase ar lēniem vārtiem
BMX trašu izbūvē ir kopēji noteikumi, piemēram, platums, obligātais virāžu un pacēlumu skaits, tomēr to secība, izvietojums, kā arī trases segums ir atšķirīgi. Ženēvas trasi Šveices BMX federācijas prezidents Alberts Knills dēvē par «mazāk tehnisku, vairāk – ātru», un par to pārliecinājās arī Latvijas puiši. Īpaši svarīgi šādā trasē ir nenokavēt startu, bet tas vislielākajā mērā ir atkarīgs no mākas pielāgoties līdz ar starta komandu krītošajiem vārtiem (barjerai). Ženēvā vārti, pēc sportistu vērtējuma, ir «lēni». Vēl vairāk – bija brīži, kad barjera vispār nenokrita un startu vajadzēja atkārtot, tā sanervozējot braucējus un vairojot turpmākās kļūdas.
Gods kam gods, arī šādā situācijā Ģirts un Ivo savā grupā gandrīz visos priekšbraucienos abās sacensību dienās finišēja pirmie un tika pāri arī ceturtdaļfinālu barjerai. Diemžēl tieši pusfinālos abiem gadījās sekundes desmitdaļu vērtas «starta ķibeles» un finālistu astoņniekā iekļūt neizdevās. Var jau vainot «lēnos» vārtus, bet nenoliedzami kāda vainas daļa bija arī starta drudzim un varbūt pārāk lielajai pietātei pret vadošajiem braucējiem.
Pirmo gadu elites vīru grupā brauca Edgars Birovs, un tas, ka viņš lielajā konkurencē spēja abās čempionāta kārtās tikt līdz ceturtdaļfinālam, uzskatāms par labu sasniegumu. Mazliet neveiksmīgākas dienas Ženēvā bija Artim.
Uzvarētāji katrā čempionāta kārtā saņem kausus, pirmo trīs vietu ieguvēji – arī lielākas naudas summas, par kurām jau var iegādāties kādu detaļu ritenim vai ekipējumam un samaksāt dalības naudu nākamajām kārtām. Bet uzvaras priekšbraucienos un starpfinālos ir galvenokārt vērtīgas ar nopelnītajiem punktiem. Un tā pēc sešām kārtām Ģirts ar 94 punktiem atrodas čempionāta reitinga septītajā pozīcijā, bet Ivo ar 103 punktiem elites grupā ieņem sesto vietu.
No bērnu sporta līdz olimpiskām cerībām
Daudzi BMX dēvē par bērnu sportu, un viņiem ir sava taisnība. Bērni patiešām jau kopš pirmsskolas vecuma aizrautīgi traucas pa trases kalniņiem ar mazajiem ritenīšiem, kamēr tēti un mammas treka malā izkliedz uzmundrinošus saukļus un vēlāk ārstē kritienos iegūtās miesīgās un dvēseliskās brūces. Taču junioru un elites grupā tas jau ir īsts riteņu motokross (BMX – bicycle motocross) ar visu tam piemītošo spēka, ātruma un veiklības cīņu.
Starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas (UCI) BMX koordinators holandietis Jerens Frijdags, kura amata sēdeklis atrodas Ženēvā, uzskata, ka šim sporta veidam ir nākotne.
– Pirmkārt, jau savas skatāmības dēļ, – saka J.Frijdags. – BMX ir atraktīvs gan skatītājiem, gan pašiem dalībniekiem. Tas labi izskatās televīzijā, un ASV jau tagad ir ļoti daudz šo sacensību pārraižu.
BMX dzimtene ir Kalifornija, kur mazos ritenīšus puiši sāka «dīdīt» septiņdesmito gadu sākumā. Strauji augošā BMX popularitāte astoņdesmitajos gados nedaudz kritusies, bet, sākot ar deviņdesmitajiem, līkne atkal iet uz augšu. Kopš 1997. gada ASV visvairāk pārdoti ir nevis mauntinbaiki, kā varētu domāt, bet tieši BMX velosipēdi, zina stāstīt J.Frijdags.
Eiropā BMX lielvalsts ir Francija, kur nacionālās federācijas uzskaitē ir 2,7 tūkstoši braucēju. Desmit reižu mazāk, pēc A.Knilla teiktā, ir nelielajā Šveicē. Bet vēl uz pusi mazāk – Latvijā.
J.Frijdags ir parliecināts, ka BMX ir visas priekšrocības kļūt par olimpisko sporta veidu, un tikai organizatorisko struktūru «lēnie apgriezieni» attālina šo brīdi. Neiespējami gan, ka BMX varētu olimpiskajās spēlēs iekļaut papildus pārējām riteņbraukšanas disciplīnām, jo dalībnieku uzņemšanas iespējas, šķiet, jau ir sasniegušas apogeju un Sidnejā to, piemēram, būs mazāk nekā Atlantā.
– UCI ietvaros jau notiek sarunas par izmaiņām olimpiskajās disciplīnās un iespējamo BMX iekļaušanu, – saka J.Frijdags. – Taču, lai UCI varētu noslēgt līgumu ar Starptautisko Olimpisko komiteju, vēl daudz jāizdara BMX sacensību organizatoriskā līmeņa paaugstināšanā, tādēļ reālākais BMX olimpiskais gads varētu būt 2008., – viņš spriež.
Bet tikmēr augstākais rangs riteņu motokrosistiem ir kontinentu un pasaules čempionāti, kur visiem sporta draugiem par gandarījumu un prieku turas arī Latvijas un tostarp Jelgavas puiši.
