Latviešu leģions, kas, neuzvarēts kaujās, 1945. gada 9. maijā kapitulēja, paklausot pavēlei, nu jau 55 gadus pieder vēsturei.
Latviešu leģions, kas, neuzvarēts kaujās, 1945. gada 9. maijā kapitulēja, paklausot pavēlei, nu jau 55 gadus pieder vēsturei. Vai tas kādam patīk vai ne, tā bija, ir un būs latviešu tautas dramatiskākā, asiņainākā un varonīgākā vēstures lappuse.
1943. gada 10. februārī Vilku midzenī (tā sauca Hitlera mītni Austrumprūsijā) Ādolfs Hitlers parakstīja pavēli par latviešu brīvprātīgo leģiona izveidošanu.
Neilgā laikā tika izveidotas latviešu leģiona 15. un 19. divīzija. Turklāt 19. divīzija veidojās kauju apstākļos Ļeņingradas frontes iecirknī no vairākiem atsevišķiem tur jau esošiem latviešu brīvprātīgo bataljoniem, tos papildinot ar jauniesauktajiem kareivjiem no Latvijas. 15. divīzija tika veidota no mobilizētiem vīriem galvenokārt Latvijas teritorijā.
1944. gada 16. martā frontes iecirknī Veļikajas krastos 15. un 19. divīzija pirmo reizi cīnījās kopīgi. Šajā iecirknī notika smagas un asiņainas kaujas, sevišķi no 16. līdz 19. martam. Sarkanarmijas pavēlniecība pret abām latviešu divīzijām trieca vienpadsmit savējās. Tomēr 19. martā bija spiesta atzīt savu izgāšanos un, cietusi lielus zaudējumus, uzbrukumu pārtrauca. Latviešu karavīri palika savās pozīcijās.
Lai atcerētos latviešu karavīru varonību Otrajā pasaules karā un pieminētu kritušos, abu divīziju pirmo kopīgo cīņu dienu 16. martu izraudzījās par Latviešu leģiona dienu.
1944. gada augustā, kad Latvijā beidzās plašāka mēroga mobilizācija, latviešu leģiona cīnītāju kopskaits sasniedza 146000 vīru.
1944. gada vasarā asiņainas un dramatiskas kaujas notika Vidzemē un Latgalē. 15. divīzija cieta lielus zaudējumus, un to nosūtīja uz Vāciju pārformēšanai. Septembrī vācu armijas grupējumi ar aizsardzības kaujām cauri Vidzemei atkāpās uz Kurzemi. 10. oktobrī uz Kurzemes cietoksni atkāpās 19. divīzija, bet 13. oktobrī jau sarkanarmija ienāca Rīgā. 15. divīzija kapitulāciju piedzīvoja Vācijā. Daļa 19. divīzijas vīru nepaklausīja kapitulācijas pavēlei, nenolika ieročus un sagāja mežos, kur vēl desmit gadus visā Latvijas teritorijā kā nacionālie partizāni cīnījās pret padomju varu.
Otrā pasaules kara ugunīs dažādās frontēs izdzisa 50000 leģionāru dzīvības. Pēc kara Sibīrijas nāves nometnēs bojā gāja vēl 3500 latviešu karavīru.
Sarkanā armija, 1944. 1945. gadā atkārtoti okupējot Latviju, zaudēja 150000 karavīru.Visā kara laikā Latvijā kritis 94781 vācu karavīrs.
Lūk, ko par latviešu karavīriem sacījis amerikāņu militārais vēsturnieks pulkvedis Vītons: «To, ko abas latviešu divīzijas veikušas kaujas laukos lielā pārspēka priekšā, ir grūti saprast, un es šo abu varonīgo divīziju priekšā noliecu savu galvu.»
Latviešu leģions izmisuma cīņā ar pārspēku pret Latvijas otrreizējo okupāciju ar asinīm nomazgāja Latvijas armijas 1940. gada 17. jūnija piespiedu nepretošanās pazemojumu un pierādīja, ka Latvija nav brīvprātīgi iekļāvusies PSRS, bet tikusi varmācīgi, militāri okupēta un anektēta.
Es uzskatu, ka patiesais latviešu leģiona nozīmes vērtējums vēl tikai būs.
