Šajās dienās aprit deviņdesmit gadu, kopš pasaules kara vēsturē sevi pieteica varonīgie latviešu strēlnieki – spēks, kura priekšā Pirmā pasaules kara laikā pirmo reizi vācu armijai nācās atkāpties.
Šajās dienās aprit deviņdesmit gadu, kopš pasaules kara vēsturē sevi pieteica varonīgie latviešu strēlnieki – spēks, kura priekšā Pirmā pasaules kara laikā pirmo reizi vācu armijai nācās atkāpties.
1915. gada rudenī vācu karaspēka vienības jau atradās ap 25 kilometru attālumā no Rīgas. Cīņā par galvaspilsētas aizstāvēšanu pirmais devās 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons. 22. oktobrī 1. un 4. rota pa dzelzceļu pārbrauca uz Olaines frontes iecirkni, 3. rota kājām devās uz Tīreļpurva apkaimi. Pretī nezināmajam pirmajā kaujā gāja 12 virsnieku, 819 strēlnieku un apakšvirsnieku ar 4 ložmetējiem un 40 zirgiem. Vēl visi strēlnieki nebija nodevuši zvērestu. Jau pēc deviņu nedēļu nepilnīgām apmācībām tos steigā nosūtīja uz fronti, kas vēl nebija pilnīgi izveidota. Abu pušu karavīri apmetās skuju būdās vai tuvējās viensētās. Vācu vienības, izmantojot augstākās vietas, sāka izveidot aizsardzības pozīciju izbūvi. Strēlnieki pēc uzdevuma saņemšanas 12. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štābā Dzilnās 23. oktobra vakarā 2. rotas komandiera poručika Pētera Būriņa vadībā ieradās Krastiņos. 3. rotu vadīja praporščiks Pēteris Dardzāns. Rotām, savstarpēji nomainoties, bija jāveic izlūkošana aptuveni 1,5 kilometru attālumā no Kraslovsku mājām. Vācieši veidoja savu atbalsta punktu pie Mangaļiem, un pirmdien, 25. oktobrī, izsūtīja 16. landšturma bataljona 2. rotas pastiprinātu patruļu uz Kraslovskiem, kur tieši šajā laikā atradās abas latviešu strēlnieku rotas. Vācu frontālo uzbrukumu 2. rotai apturēja 3. rotas karavīri praporščika Jāņa Šņukas vadībā. Strēlnieku krustugunīs krita seši, ievainoti tika septiņi, bet gūstā saņemti divi vācieši. Zaudējumi bija arī Rīgas aizstāvju pusē. Sadursmē krita 2. rotas strēlnieki Jēkabs Voldemārs Timma, Rīgas sīkpilsonis, un Andrejs Stūris, zemnieks no Jaunjelgavas apriņķa Valles pagasta. Vakarpusē apšaudē ar vācu izlūkiem krita 2. rotas strēlnieks Jānis Gavens, zemnieks no Jaunaleksandrovas apriņķa Popelānu pagasta (šodien Lietuvas Republikas teritorijā).
Pirmie trīs latviešu strēlnieku bataljonā kritušie pēc nāves apbalvoti ar 4. šķiras Svētā Jura krustu, viņiem tika piešķirta jefreitora dienesta pakāpe. Šajā kaujā ievainoja sešus 2. rotas strēlniekus. Kārlis Birkjānis no gūtajiem ievainojumiem mira un tika apglabāts strēlnieku kapsētā pie Tīreļu – Antiņu mežsarga mājas, kur atradās strēlnieku hospitālis ārsta P.Sniķera vadībā.
Kritušo strēlnieku bēres organizēja 28. oktobrī, pirmajiem trim varoņiem ierādot kapa vietas aristokrātiskajos Doma un Pēterbaznīcas kapos Ķeizarmežā, tā liekot pamatus mūsu tautas svētnīcai – Rīgas Brāļu kapiem. Ļaužu tūkstoši galvaspilsētas ielās no Rīgas Latviešu biedrības nama līdz Meža kapiem pavadīja trīs baltos zārkus. Tālumā varēja sadzirdēt lielgabalu dunoņu. Tas nebija parasts bēru gājiens. Tajā izpaudās tautas izmocītā, saplosītā dvēsele, tas bija kā skaļš protesta kliedziens pret tiem, kas gribēja izdzīt mūs no dzimtenes, atkal padarīt par vergiem un nabagiem.
Jānis Akuraters pirmos kritušos latviešu strēlniekus salīdzina ar rīta vēju, kas modināja tautas apziņu no gadsimtiem ilgā miega cīņām par savu brīvību un neatkarību. J.V.Timmas jaunākais brālis, sekojot kritušā brāļa paraugam, 16 gadu vecumā arī brīvprātīgi aizgāja strēlniekos 5. Zemgales strēlnieku pulka sastāvā, cīnoties vēsturiskajās Ziemassvētku un vēlāk Latvijas armijā kaujās par valsts neatkarību.
1990. gada 13. oktobrī Tīreļpurva austrumu malā, kur kādreiz atradās Kraslovski, vietā, kur pirms 90 gadiem savas dzīvības ziedoja pirmie trīs latviešu strēlnieki, latviešu strēlnieku piemiņas vietu un kauju apzinātājs novadnieks TZOK Voldemārs Birznieks svinīgi atklāja mūsu zemes sarkanā laukakmens pieminekli.
