Patriotu mēnesī novembrī grupa “Urbix” laiž klajā īpašu albumu “Laika dzeloņdrātīs”, tādējādi godinot latviešu strēlnieku varonību. Ārkārtas situācijas ierobežojumu dēļ albuma prezentācijas koncerts klubā “Melno cepurīšu balerija” tiek pārcelts uz interneta vidi, un 20. novembrī pulksten 21 fani un interesenti tiek aicināti noskatīties singla “Divdūjiņas” karantīnas versiju. Tā tiks atskaņota “YouTube” kanālā, par ko detalizētāka informācija meklējama grupas “Facebook” lapā.
Normunds Štefenhagens jeb Urbix (vokāls) un Juris Šenbergs (bungas) ir nemainīgais grupas “Urbix” pamatsastāvs kopš 2015. gada, taču tikušies viņi ir krietni senāk.
– Tātad jūs satikāties pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem.
Juris: Jā, aptuveni 1988. gadā es izdomāju audzēt garus matus un drīz vien pamanīju, ka vēl daži Jelgavā tādi staigā. Pirmajā reizē pagājām garām, aizdomīgi viens otru nopētot. Bet vēlāk, kad sākām runāt, izrādījās, ka dzīvojam blakus mājās un spēlējam grupās diezgan radniecīgā stilā. Es tajā laikā spēlēju ar Bindemani un vēlāk grupā “Nulles cikls”.
Normunds: Es savukārt spēlēju “blackmetal” grupā “Vandāls”. Vēlāk kopā grupā “Huskvarn”, kurai Juris pievienojās deviņdesmito sākumā, un tad vēl pāris reizes.
– Un tad “Huskvarn” beidza pastāvēt, taču jūs turpinājāt muzicēt.
J.: Domāju, ka mums tas radās netīšām, tas nebija apzināts solis. Kad beidzās “Huskvarn”, visiem tomēr gribējās spēlēt, jo tu nevari būt bijušais muzikants, vajadzība spēlēt nekur nepazūd. Mums bija projekts “Caurvējš”, ar ko piedalījāmies folkfestivālos, pēdējos gados tajā dziedāja Normunds, un mums vienmēr bija viens mēģinājums pirms uzstāšanās. Bijām ierakstījuši mehu himnu, un tā radās doma paspēlēt līdzīgā veidā.
N.: Pirmos divus gadus spēlējām latviešu pazīstamo rokgrupu dziesmas savā versijā, tie bija “Līvi”, “Pērkons”, “Jumprava”, arī “Satellites LV”. Uģis Teide piedāvāja iespēlēt karavīru dziesmu grupas “Vilki” albumam, un tā tapa “Dzeloņdrātis”. Mēs ilgi nevarējām izdomāt projektam nosaukumu, līdz beigās palikām pie “Urbix”. Tad 2017. gadā pieslēdzās Agris Siksna un mēs nolēmām spēlēt strēlnieku dziesmas, kurām uztaisījām smagā jeb drīzāk progresīvā roka variantu.
– Mūzika ir mīlestība, kas nekad nepāriet?
N.: Jā, tas ir sirds hobijs. Atrast labu hobiju ar jēgu un daudzmaz kvalitatīvi to realizēt ir diezgan liela vērtība.
J.: Mēs gribam, lai mūsu dzīvei ir kāda jēga, lai nav tikai darbs, kas jāstrādā. Es jau trīspadsmit gados zināju, ka gribu būt mūziķis, lai arī neviens to neuztvēra nopietni. Reizēm, kad nav neviena, ar ko parunāt, tev ir mūzika. Tu esi to izkopis, un tā vienmēr kaut kādā mērā ļauj sajusties vērtīgam. Viegli nav nācis nekas, atceros, kad biju salīdzinoši jauns, sēdēju stundām un spēlēju bungas, kamēr kaut kas izdevās. Arī šajā projektā bija diezgan daudz izaicinājumu, jo tu nevari vienkārši atnākt mājās pēc darba un sākt spēlēt. Ir jāapsēžas ar pilnīgi svaigu galvu. Vēl es konstatēju, ka pirms ierakstiem nedrīkst labi paēst.
– Ja jāsalīdzina pašiem sevi “Huskvarn” un “Urbix” periodos, kas ir mainījies?
J.: Ar gadiem esam auguši kā mūziķi, es kā bundzinieks šajā albumā esmu visaugstākajā punktā. Daudziem akadēmiski izglītotiem cilvēkiem noteikti būs ko iebilst, bet tur jau ir tā sāls, ka parādām strēlnieku dziesmas šādā stilā.
Domāju, grupai “Urbix” pa īstam viss sākās ar to, ka Agris uztaisīja augsta līmeņa aranžijas. Uzskatu, ka viņš ir viens no labākajiem roka ģitāristiem Baltijā. Dažas versijas mums radās kopīgi mēģinājumos, bet lielāko daļu aranžiju uztaisīja Agris, viņš arī ierosināja visus instrumentus iespēlēt dzīvajā. Es bungas izdomāju pilnībā no jauna.
N.: Digitālās iespējas mazliet atviegloja ierakstu, jo Juris lielāko daļu materiāla pārējiem sūtīja elektroniski. Katrs mācījās mājās, un, kad sanācām kopā mēģinājumā, jau varējām spēlēt. Šajā projektā man pašam arī nemaz tik viegli nebija – es agrāk rēcu tikai metālu, bet te vajag melodiju. Aizrādīja gan Agris, gan Egīls, kas ir profesionāli mūziķi, un tad nu darīju, ko varēju savu spēju robežās. Albumā varēs dzirdēt, kas tur sanācis.
Mēs ļoti nopietni pie tā strādājām, Juris vairāk pieslēdzās laicīgā roka virzienam, es mēģinu turēt vēsturisko noti, un tā mēs kopā, reizēm strīdoties, esam nonākuši pie laba rezultāta. Kamēr ierakstījām, atradām līdzekļus un tikām galā ar tērpiem, pagāja trīs gadi, intensīvi strādājot pie strēlnieku dziesmām. Albuma izdevējs ir “Lauska”, un tas tapis sadarbībā ar Jelgavas domi un aģentūru “Kultūra”.
– Tātad albumā varēsim dzirdēt vēsturiskas dziesmas smagākā, roķīgākā versijā?
N.: Jā, tās ir latviešu tautas dziesmas un vēsturiskas dziesmas mūsu versijā. Kā tapa strēlnieku dziesmas? Melodijas dažkārt tika paņemtas no huzāru dziedātajām, strēlnieki tām salika savus vārdus un dziedāja. Un tā tapa, piemēram, komponista Sabiņina dziesma ar latviešu strēlnieku atvasināto tekstu.
J.: Ļoti bieži tie bija vienkāršu cilvēku radīti teksti, tos nebija sacerējuši dzejnieki.
N.: To visu varēs lasīt diskam klāt pievienotajā grāmatiņā ar dziesmu tekstiem un mūsu fotogrāfijām. Mūsu mērķis ir materializēt savu albumu tā, lai tas nonāktu pie klausītājiem, iepazīstināt ar pēdējo gadu daiļradi latviešu auditoriju visā pasaulē. To varēs klausīties arī interneta vietnē “Spotify”. Ir patīkami, ka albums interesē ne tikai mūsu paaudzi, bet arī jaunākus cilvēkus. Panākt vēsturisko garšu tā laika dziesmām caur mūsdienīgo smagnējā roka piesitienu ir diezgan liels izaicinājums.
J.: Vienmēr jau gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem būtu iespēja dzirdēt mūsu garadarbu. Taču es personīgi to rakstīju pats sev, ja man patīk, tad zinu, ka būs vēl cilvēki, kam patīk. Man ir svarīgi, lai es ticu tam, ko esmu izdarījis, nevis pielāgoties kādam, lai to pēc iespējas vairāki nopirktu.
– Un tomēr nepilni 1000 diski sev ir tā kā par daudz. Kas ir jūsu auditorija, kurai rakstījāt šo albumu?
N.: Sākumā bija svarīgi, lai materiāls patiktu mums pašiem. Šī brīža skanējumā tas jau ir labs materiāls, ko ir vērts dot klausīties un izvērtēt citiem. Visticamāk, lielākā auditorijas daļa ir mūsu vienaudži, jo viņi šo tēmu varētu saprast. Bet, kā jau minēju, arī jaunākiem šis materiāls liekas svarīgs. Šobrīd mūsu grupā ir arī krietni jaunāki cilvēki par mums, kurus interesē tas, ko viņi spēlē. Domāju, jauniešus vispirms varētu ieinteresēt muzikālais sniegums. Taču audiālais iet roku rokā ar tekstuālo, un tas liek paskatīties nedaudz dziļāk un aizdomāties, par ko ir šīs dziesmas.
J.: Svarīgi, ka šīs dziesmas ir tādā balss diapazonā, ko var dziedāt līdzi pie galda vai svētkos. Es pats neesmu liels strēlniecības fans, protams, vēsture mani interesē un tāpat arī tas, ko esam ierakstījuši. Taču, piemēram, esmu pateicis, ka nevilkšu strēlnieku drēbes mugurā spēlējot, jo man šis modernais piegājiens neasociējas ar veclaicīgām drēbēm.
N.: Un mēs to akceptējam, jo Jurim arī spēlēt šajā tērpā nav viegli, tādēļ kompromiss ir tāds, ka viss ansamblis ir tērpos, bet bundzinieks – modernajā versijā.
– Kāds ir grupas “Urbix” šī brīža sastāvs?
J.: Agris no februāra ir Īrijā. Lai būtu maksimāli tuvu ierakstam, atradu divus puišus, kas varētu nospēlēt viņa materiālu. Tagad mums ģitārists ir Artis Apinis, kas pazīstams no grupām “Legacy ID” un “By the Way”, basists ir Edžus Korsaks, kurš pabeidzis mūzikas skolu kā bundzinieks un Rīgā māca akustisko ģitāru. Taustiņus spēlē mans kolēģis Egīls Krūmiņš. Teorētiski esam seši, bet Agris ir prom.
N.: Sākumā gribējām albumu pabeigt uz Latvijas simtgadi, tad uz bermontiādes simtgadi. Beigās mums tāpat ir simboliski labi sanācis, jo strēlniekus izformēja 1920. gadā, tieši pirms simts gadiem. Tāpēc tas iet tālāk mūsu redzējumā, mūsu muzikālajā saturā. Paši gan netaisāmies sevi tagad izformēt. (Smejas.)
– Kādā albuma pieteikumā esat rakstījuši – godināt strēlniekus kā latviešu izcilības paraugus. Kuras, jūsuprāt, ir tās īpašības, kas veido latvisko izcilību?
N.: Latviskā izcilība ir spēja no nekā paēdināt otru līdzcilvēku un pacelt viņa garastāvokli. Ir jāsaprot, ja kaut ko gribam, par to ir jāpacīnās, un strēlnieki ir labs piemērs tam, kā vienkārši zemnieki, rūpnīcu strādnieki ieiet militārā formējumā un iemanās sakaut īstus karavīrus un patīrīt savu tēvu zemi no svešajiem. Tā ir spēja no cirvja uzvārīt zupu. Latvieti, manuprāt, raksturo tas, ka viņš ir sīksts, darbspējīgs un vieds, viņš vienmēr izgrozīsies. Karos aizgāja bojā ļoti daudz cilvēku, arī tajā pandēmijā, kas bija pirms simts gadiem, tā sauktās spāņu gripas laikā. Cilvēki karoja pret Bermontu, slimoja ar neizārstējamu slimību, arī nezināja, ko darīt, un tomēr izdzīvoja. Viņiem piedzima mūsu vecvecāki, tad vecāki, vēlāk mēs, un nu mums pašiem tagad ir bērni. Varbūt ir vērts padomāt par šīm tēmām plašāk?
– Kādas ir galvenās tēmas strēlnieku dziesmās, par ko tajās tiek dziedāts?
N.: Es teiktu, tur ir tāda saprātīga bezbailība un doma, ka lietas var atrisināt, bet tikai ar kopīgiem spēkiem. Pierādās vecās labās patiesības, ka viens nav karotājs. Problēmas ir risināmas, bet mums ir jāsanāk kopā, lai to izdarītu, jo mūsu vietā neviens cits to neizdarīs. Dziesmās ir arī mīlestība un nelaimes, zaudējumi un uzvaras, viss kā pie cilvēkiem.
– Akurāt mūsdienu tēmas, nekas jau daudz nav mainījies.
J.: Protams, ja gaidīsim, ka mūsu vietā izdarīs kāds cits, tad viņš izdarīs nevis tā, kā mums, bet kā viņam vajag.
N.: Kad pavērojam, par ko cilvēki domāja un dziedāja vairāk nekā pirms simts gadiem, tā ir cilvēka daba, kurā nekas pārāk daudz nav mainījies. Ja cilvēks zaudēs mīlestību, smaidu un draudzību, tad dzīvei nav jēgas. Dzīve ir tā vērta, lai to dzīvotu. Tas viss ir atrodams arī strēlnieku dziesmās, piedevām vēl ar melno humoriņu. Es domāju, ka jaunāka paaudze paklausīsies un varbūt uztaisīs kādu dziesmu repa vai hiphopa versijā vai citā transformētā stilā.
– Viens no strēlnieku vadmotīviem bija sargāt savu tēvu zemi. No kā mums Latvija ir jāsargā šodien?
J.: No muļķiem un dumjiem lēmumiem. Lai arī mums šobrīd neviens neuzbrūk, tomēr joprojām var diskutēt, cik neatkarīga valsts esam. Ļoti daudzi aizbrauc, un viņiem ir pamatoti iemesli. Taču gribētos, lai pēc iespējas mazāk cilvēkiem ienāk prātā doma, ka te nav nākotnes. Ir svarīgi, lai aizvien lielākas cilvēku masas būtu spējīgas kritiski domāt un būt saprast, ko viņiem grib iestāstīt un kur ir īsākais ceļš uz pozitīvu rezultātu un izmaiņām. Šis laiks vispār ir tāds, ka ir jādomā, ko tu atbalsti, kur ej, kur tērē savu naudu, un ir vērts atbalstīt savējos, lai tie izdzīvotu.
N.: Ja runā par to, ka jāsāk katram ar sevi, tad vispirms ir jācenšas savu lietu darīt godprātīgi un to nesabojāt. Tas jau arī ir piemērs citiem, kā tu strādā, kā attiecies pret līdzcilvēkiem, kā pildi savus solījumus un apņemšanās. Es zināmā mērā piekrītu Jurim, ka mūsu neatkarība daļēji ir zaudēta, bet tomēr mums ir sava valsts, varam runāt savā valodā, peldēt savās upēs, ēst ogas, sēnes, mums ir tīra, skaista daba, tā ir ļoti liela vērtība. Ko tev dod labs auto un statuss sabiedrībā, ja tu nevari pieiet ūdenim, baidies saslimt, vai tā ir neatkarība? Tā cīņa joprojām turpinās, vienam par izdzīvošanu, citam par veselību, citam par globālākām lietām. Kā to izcīnīt, ar ko kopā karot, tās ir katra paša izvēles.
