14. jūnijs. Latvju tautas melnā diena. Kaut gan genocīds pret latviešiem sākās jau boļševiku ienākšanas dienā, lielākās slepkavības un izvešanas notika 1941. gada 14. jūnijā.
14. jūnijs. Latvju tautas melnā diena. Kaut gan genocīds pret latviešiem sākās jau boļševiku ienākšanas dienā, lielākās slepkavības un izvešanas notika
1941. gada 14. jūnijā. Agrā rītā Litenes karaspēka nometnē tika piecelti bijušās Latvijas armijas karavīri (tieši virsnieki) un vesti it kā mācībās, bet patiesībā slepus bija izplānots iznīcināt Latvijas armijas virsniecību, padarīt to pakļāvīgu sev. Meža laukumiņā virsnieki tika apstādināti, un viņiem pavēlēja nolikt ieročus. Aiz tuvējiem kokiem bija aizslēpušies kareivji ar ieročiem. Pie mazākās kustības atskanēja šāviens. Karavīri bija iedzīti lamatās un, lai glābtu dzīvības, bija spiesti padoties. Viņi tika aplaupīti, iesēdināti kravas mašīnās un durkļotu sarkanarmiešu apsardzībā aizvesti uz staciju, kur salādēti lopu vagonos. Augstākie virsnieki jau iepriekš bija izsaukti uz Maskavu, arī it kā uz mācībām, bet neviens vairs daļā neatgriezās. Visi tika noslepkavoti. Tik lielas bija bailes no latviešiem! Ko šai nometnē darīja Mavriks Vulfsons, jau paspējis uzvilkt ādas fraķi (tā tērpās toreizējie čekisti)? Viņam nebija jāiet savu virsnieku ceļš, verdzībā aizvešanas ceļš.
Ešelons ar virsniekiem tika nogādāts Noriļskā, polārajā zemē. Jau pirmajā ziemā bezgala daudzi gāja bojā un tika sasviesti aizā, milzīgā masu kapā, mūžīgai sasalšanai Šmita kalna pakājē. Tas nebija vienīgais ešelons, kas tai laikā atstāja Latviju. Tika izvesti desmiti tūkstoši iedzīvotāju, vairums – izglītotāko, bagātāko. Lopu vagonos savu trimdas ceļu sāka žurnāla «Atpūta» izdevēja Benjamiņa. Palīdzēt tika lūgts Vilis Lācis, kurš ar šo žurnālu bija kļuvis populārs. Piepildījās gaišreģa Finka pareģojums: «Tu mirsi nabadzībā, netīrībā un badā!» Tāds pats liktenis piemeklēja arī slaveno konfekšu ražotāju Ķuzi. Pat aizejot viņš uz sīka izsmēķa papīrīša rakstīja jaunāko karameļu recepti. Tādi likteņi – visu izvesto daļa. No tā laika izvestajiem maz kas atgriezās. Kādas meitenes atmiņās saglabājies šāds notikums: vagonā mātei mirst bērns, nekādas palīdzības. Pieturā vēl neatdzisušo mirušo čekisti izrauj mātei no rokām un izsviež no vagona. Vilciens ar ieslodzītajiem turpina ceļu. Tālie Austrumi! Gulbenes stacijā jau pilnajā vagonā tiek iegrūsta sieviete ar diviem bērniem, viņa ielien stūrītī. Vilciens turpina ceļu. Drīz vien atskan šausmu kliedzieni: māte cenšas sev padarīt galu pēc tam, kad to jau izdarījusi saviem bērniem, lai viņiem nebūtu jācieš mokas un pazemojumi.
To dienu jeb Baigā gada notikumi ir tik baismi. Tūkstoši noslepkavoto, nežēlīgi nomocīti, izbadināti, izsaldēti, zaudējuši līdzību ar cilvēku, vairāk atgādinot vēl kustīgus skeletus ar cilvēciskām īpašībām. Šādu zvērību dēļ neviens ar smaidiem nevarēja sagaidīt jaunu okupāciju. Vai to var aizmirst? Mūs aicina piedot! Bet kas atzinis – biju slepkava? Kam piedot? Sāpe par zudušajiem tuviniekiem iet līdzi mūža garumā. Mēs nevēlamies atriebt, bet nevaram aizmirst. Šis šausmīgais murgs velkas mūžu garumā. Tas ir kā sapnis, no kura nevar pamosties. Sāpe ir pārgājusi, palikusi smeldze, sakropļots mūžs, pazemojumi.
14. jūnijā pirms sešiem vakarā pulcēsimies Svētbirzē un dosimies pie sāpju akmens. Paklusēsim, pabūsim ar dvēselēm, kurām nebija lemts atgriezties. Atnāciet, dalīsim bēdas, un kļūs vieglāk. Jutīsim ciešanu biedra plecu, jutīsim tās pašas sāpes un mokas. Noliksim ziedus tiem, kas nesagaidīja brīvības stundu, bezgala daudzi pat nerada kapu. Sapulcēsim salstošās dvēseles, kā dzīvās, tā bojā gājušo, vienkopus un sildīsimies pie kopēja ugunskura. Lai uguns liesmas apgaismo mūs un dara vienotus. Dalīsim sāpi un maizes riku, būsim kopā, neizklīdīsim tik drīz. Visus jelgavniekus uz piemiņas mirkli 14. jūnijā 18.00 lūdz atnākt staburadzieši. Jūs mums esat vajadzīgi! Uz tikšanos Svētbirzē pie Piemiņas akmens.
Staburadzieši
