Pirmo reizi bija gadījums, kad tūristei autobusā palika slikti, bet zīdainīši “uzkāpa” līdz virsotnei.
Nav zināmi vecuma ierobežojumi, lai sāktu nodarboties ar alpīnismu. Pasaulē ir veiksmīgi alpīnisti, kuri sākuši kāpt kalnos pēc piecdesmit. Vecāku pavadībā kalnos dodas arī bērni un pat zīdaiņi. Jūnijā Atlasa kalnu augstāko virsotni Tubkālu, kas atrodas 4165 metrus virs jūras līmeņa, sasniedza divi Latvijas pilsoņi – Teodors un Evelīna Baltiņi. Uzkāpšanas brīdī abiem summā bija divi gadi – Teodoram pusotrs, bet viņa māsai Evelīnai – seši mēneši. Abi dzimuši Āfrikā, Marokas pilsētā Agadirā, tūrisma uzņēmēju agrākā jelgavnieka Edgara Ivanova un viņa sievas Madaras Baltiņas ģimenē. Jau piekto gadu Edgars dzīvo un strādā Marokā, taču ir diezgan cieši saistīts ar Latviju – no dzimtenes lido lielā daļa viņa Marokā reģistrētās tūrisma firmas klientu.
Sākot darboties Marokā, Edgars Ivanovs piedāvāja eksotiskas un sportiskas atpūtas tūres tiem latviešiem, kuri vēlas Atlantijas okeānā sērfot, vizināties automašīnās pa Sahāras tuksnesi, baudīt augļus un marokāņu nacionālos ēdienus, paskatīties, kā dzīvo cilvēki Marokā. Taču nu vairāk nekā gadu uzņēmēja piedāvājumu klāstā ir arī piecu dienu pārgājiens Marokas nacionālajā parkā Atlasa kalnos uz Tubkāla virsotni, kas atrodas ap trīssimt kilometru no Madaras un Edgara Marokas mājām jeb bāzes nometnes Atlantijas okeāna krastā.
Tubkālā un Kilimandžaro var uzkāpt bez skolas
Tubkāls pievelk tūristus no visas pasaules. “Daudziem liekas interesanti uzkāpt Ziemeļāfrikas augstākajā kalnā, taču mēs vēl piedāvājam pa ceļam pirmajās dienās paskatīties arī, kā dzīvo nomaļie berberi,” stāsta Edgars. “Uz šiem ciemiem nevar aizbraukt ar auto, iespējams aiziet tikai kājām vai ar nastu nesēju ēzeli. Ziemā, kad uzsnieg, arī ēzelis tur nepalīdzēs. Cilvēki ir draudzīgi, dzīvo ļoti vienkārši un pirmatnēji. Ienākot ciemā, var redzēt, kā sieviete pagalmā uz rīvdēļa mazgā veļu, kas pēc tam tiek žāvēta uz būdiņas jumta. Vīrs uz muguras nes barību lopiem,” agrākais jelgavnieks stāsta par Āfrikā redzēto. Berberi, kas dzīvo galveno tūristu ceļu malā, jau esot savādāki. Viņi vairāk pielāgojušies Rietumu civilizācijai: tirgo rotiņas, akmentiņus, piedāvā svaigi spiestu sulu.
Edgars stāsta, ka Atlasa kalnos 1300–2000 metru augstumā audzē ķiršus, bumbierus, valriekstus, kas ir ļoti garšīgi. Nav salīdzināmi ar tiem, ko Latvijā var iegādāties lielveikalos. Pagājušā gadsimta 70. gados arī dzejnieks un publicists Imants Ziedonis grāmatā “Perpendikulārā karote”, kas stāsta par ceļojumu uz Tadžikistānu, minēja īpašo garšu, kas piemīt augļiem, kuri izaudzēti augstkalnu dārzos.
Mūsdienu latviešu ceļojumu aprakstos daudzkārt minēts, ka uzkāpt Ziemeļāfrikas augstākajā kalnā Tubkālā ir samērā viegli. Vasarā, kad arī četru kilometru augstumā tur nav sniega, kāpējiem nav nepieciešams alpīnistu aprīkojums. Arī Āfrikas augstākajā un vienmēr sniegotajā virsotnē Kilimandžāro (Dievu kalnā), kas atrodas kontinenta vidienē – Tanzānijā –, tūristi kāpj tik vien kā ar nūjām. Edgars pats, sportiski eksperimentējot, virsotnē ir uzskrējis astoņās stundās. Taču alpīnismā nesagatavotas grupas kāpiens, lēni un pamatīgi aklimatizējoties, ilgst vismaz trīs dienas.
Madaras un Edgara bērni Evelīna un Teodors visbiežāk ir kopā ar vecākiem. Lai arī Edgars slavē marokāņus, ar kuriem veicies izveidot komandu, kas kā gidi un sagādnieki apkalpo atbraukušos tūristus, bērnus viņi marokāņu auklītei neatstāj. Vecāki priecājas, ka ir tāds darbs un iespēja visu dienu būt ar bērniem. “Pēdējā laikā ļoti reti mūs var ieraudzīt bez bērniem, mēs visur viņus ņemam līdzi,” savu dzīvesstilu raksturo Edgars. Kalnos mazie ir jānes. Meitu “ķengursomā” priekšā nes māte, bet dēlu mugursomā – tēvs. Pašā Tubkalna virsotnē Teodors skraidījis riņķī un arī Evelīna knosījusies tāpat kā ikdienā. “Bērns jau māk pateikt to, ka viņam nav labi – dīdās, raud. Taču šoreiz nebija ne mazāko pazīmju, ka viņiem kaut kas nepatīk, ceļā ik pa brīdim abi iemiga,” stāsta Edgars, piebilstot, ka tas nebija viņu pirmais kāpiens Tubkālā. Arī iepriekš to mēģinājuši, taču aukstais vējš un lietus neatļāva iecerēto izdarīt līdz galam. Augstākais kāpiens kopā ar bērniem izdevies līdz pēdējai bāzes nometnei 3200 metru augstumā. Madara ar bērniem tad palika gaidīt, kamēr Edgars ar tūristiem un citiem viņu pavadoņiem uzkāps līdz virsotnei un tad nāks atpakaļ.
Tūristu sagatavotība kalniem ir dažāda. Beidzamajā grupā gadījusies sieviete, kuru kalnu slimība – slikta dūša, galvassāpes – pārņēmusi jau autobusā, piebraucot pie kalniem. Augstums virs jūras līmeņa tur varēja būt vien ap tūkstoš metriem, tomēr Edgara norīkota palīga pavadībā viņai tūlīt nācās doties atpakaļ. “Grupā kāpjot kalnos, mums līdzi dodas vairāki pavadoņi, ko saucam par gidiem. Himalajos šos cilvēkus dēvē par šerpām. Būtībā arī mūsu gadījumā tie ir vietējie iedzīvotāji, kas savus kalnus labi pazīst, zina tur katru eju. Eiropas izpratnē par tūrisma gidiem viņi nav mācījušies,” paskaidro Edgars. Viņš uzsver, ka visādiem neparedzētiem gadījumiem atbildes ir sagatavotas. “Ja notiek kas ļoti smags, apdrošināts tūrists var izsaukt helikopteru,” piebilst tūrisma uzņēmējs.
Maroka gribēja iestāties ES
Dzīvi Marokā Edgars uzskata par drošu: “Mēs taču neesam tik stulbi, ka iesim riskēt ar savām dzīvībām, lai kādu izklaidētu. Tas, ka Marokā 99 procenti ir musulmaņi, nenozīmē, ka cilvēki ir naidīgi vai fanātiski reliģiozi.”
Teodors un Evelīna ir nākuši pasaulē pēc pilsētas apmēriem Rīgai līdzīgās Agadiras slimnīcā civilizētos normālos apstākļos. Par attiecīgu samaksu Marokā varot nopirkt jebkādus Eiropas līmeņa pakalpojumus.
1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, tomēr Eiropas Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo, kaut arī starp Maroku un Spāniju ir tikai 13 kilometru plats Gribraltāra jūras šaurums, tā tomēr nav Eiropas valsts. Maroka gan ir vienīgā Āfrikas valsts, kas nav iestājusies Āfrikas Savienībā. Toties tā ir Arābu līgas dalībniece. Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, šajā zemē ir trīsarpus reizes mazāks nekā Latvijā, taču marokāņi šķiet laimīgāki un mazāk norūpējušies nekā latvieši.
Valstī liela problēma ir gan analfabētisms, gan sadzīves atkritumi, kas mūsdienās dabiskajā vidē nesadalās. “Agrāk afrikānis nokāva āzi, ģimene apēda gaļu, bet pārpalikušos kaulus un citus atkritumus pati daba drīz vien utilizēja. Taču tagad izdzertā kolas pudele mētājas pa zemi gadiem. Neizglītots marokānis jau domā, ka kola, kas tiek ievesta no Rietumiem, ir veselīga,” stāsta Āfrikas latvietis.
Nereti Edgaram iznāk sastapties ar cilvēkiem, kuri neprot lasīt, rakstīt un pat skaitīt. Tomēr lielākoties viņa tuvākajā sabiedrībā ir inteliģenti zinoši cilvēki un tūrisma uzņēmuma izveidotā komanda, kas spēj apkalpot tūristus. “Ar katru gadu mums iet arvien labāk. Vēl aizvien tūristi pie mums galvenokārt brauc no Latvijas, taču parādās arī citas valstis,” stāsta Edgars Ivanovs. Uzņēmēja mērķis ir savu firmu nostādīt tā, lai tā darbojas bez viņa līdzdalības. Tad varētu attīstīt kādu jaunu produktu.
“Latvijā sava vieta mums ir, taču pagaidām atgriezties neplānojam. Varbūt tas laiks pienāks vēlāk,” saka Edgars. Ziņām no Latvijas ģimene seko ar sociālā tīkla “Facebook” palīdzību. “Neesam gluži atrauti no pasaules. Zinājām gan par Liepājā pazudušo Vaņku, gan arī citus jaunumus,” teic uzņēmējs.
