Pianiste Diāna Zandberga turpina muzeja pēcpusdienas koncertu tradīciju.
Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atkal būs lieliska iespēja baudīt klaviermūziku pianistes Diānas Zandbergas emocionāli piesātinātajā sniegumā. Koncertu «Ungārija klavieru skaņās» 29. septembrī pulksten 17 jelgavniekiem sarūpējusi Ungārijas vēstniecība Latvijā, un ieeja tajā būs bez maksas.
– Jūs neesat reta viešņa Jelgavā, vēl jo vairāk vēsturiskajā «Academia Petrina» ēkā, tagadējā Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Ja nemaldos, savu soloprogrammu atskaņošana mūsu pilsētā jau kļuvusi par savdabīgu un jauku tradīciju. Kāpēc izvēlaties tieši šo vietu?
Man ļoti patīk šī vieta, tādēļ, ka savā ziņā arī sevi varu uzskatīt par piederīgu Jelgavai vai vismaz Jelgavas novadam, jo mums ir vecvecāku īpašums Jaunsvirlaukas pagastā, kur uzturos samērā bieži. Turklāt ne tikai vasarās, bet arī ziemās. Braucot uz turieni, parasti iznāk braukt cauri Jelgavai.
Otrā pasaules kara laikā Jelgavā dzīvoja mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa, diemžēl 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties, tika sabombardēta gan māja, gan visa iedzīve un nācās mukt no degošās pilsētas. Mammas māsa, kurai toreiz bija tikai daži gadiņi, atceras, ka Jelgavā vairs nebija palicis nevienas veselas ielas, visur tikai degošas krāsmatas un drupas, tādēļ mazās meitenes ceļgali bija vienos pušumos. Tad viņiem ar dažām personīgajām mantām un grāmatām, tostarp Edvarta Virzas «Straumēniem» un Dantes «Dievišķo komēdiju», izdevās aizmukt uz lauku mājām ārā no Jelgavas.
Mana vecmāmiņa daudz mīlēja stāstīt par Jelgavu un Skolotāju institūtu, kurā viņa mācījās vienā klasē ar Mariju Mediņu, institūta ievērojamā mūzikas pedagoga un Jelgavas Tautas konservatorijas direktora komponista Jēkaba Mediņa meitu.
Vecmāmiņa līdz pat mūža galam saglabāja ciešu draudzību ar Mariju Mediņu (vēlāk izcilu muzikoloģi, kas sarakstījusi daudzus interesantus pētījumus par brāļiem Mediņiem un ne tikai). Mediņa kundzes apciemojumi man bija spilgti bērnības iespaidi, jo jau toreiz viņa mani prata ieinteresēt par mūzikas zinātni, stāstot par savu dzīvi un skaidrojot mūzikas burvību.
– Jūsu mūzikas studijas gan sākušās Rīgā. Pēc maģistra grāda iegūšanas Latvijas Mūzikas akadēmijā 2003. gadā profesora Jura Kalnciema klasē kļuvāt par mākslas zinātņu doktori profesoru Jeļenas Ļebedevas un Sergeja Osokina vadībā. Esat mācījusies Jana Sibēliusa akadēmijā Somijā, Eiropas Mūzikas akadēmijā Milānā pie leģendārā Lazara Bermana un Granadosa akadēmijā Barselonā pie izcilās spāņu pianistes Alisijas de Laročas. Vai arī pašai nav vēlēšanās dalīties savās zināšanās un pieredzē, skolojot jaunos mūziķus?
Mācu jaunos pianistus Ķekavas mūzikas skolā un jau otro gadu pasniedzu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vadu bakalaura un maģistra darbus, kā arī kursu par klaviermūzikas vēsturi un interpretāciju maģistrantiem, kas man ļauj nepārtraukti paplašināt savu redzesloku, kā arī būt lietas kursā par mūsdienu klaviermākslas jaunumiem.
– Ņemot vērā jūsu studijas pie izcilās spāņu pianistes Alisijas de Laročas, kļūst skaidra interese par Spāniju – ne velti «Academia Petrina» telpās jau 2010. gadā esam dzirdējuši jūsu soloprogrammu «Sapņi par Spāniju», veltītu Alisijas de Laročas piemiņai.
Šogad augustā mums ar vīru izdevās apceļot Spānijas dienvidus. Izbaudījām Andalūziju visā krāšņumā – mauru kultūras iedvesmoto Malagu, grandiozo Seviļu (Bizē Karmenas, Mocarta Figaro, Donžuāna un Bēthovena Fidelio pilsētu), flamenko šūpuli Granādu ar teiksmaino Alhambras pili! Pārbraucām arī pāri Gibraltāram uz Maroku, kur drošības dēļ man nācās ietīties lakatā, tāpat kā vietējām sievietēm. Beidzot varēju savām acīm redzēt vietas, par kurām tik daudz biju sapņojusi un no kurām iedvesmojušies izcilie spāņu komponisti. Tādēļ nākamgad ļoti vēlos gatavot jaunu spāņu mūzikas projektu, kas veltīts spāņu komponista Enrikes Granadosa 150 gadu jubilejai, jo esmu taču mācījusies viņa dibinātajā Mūzikas akadēmijā Barselonā.
– Parunājām par sirdij tuvo Spāniju, bet jau pēc nedēļas Jelgavā aizsāksiet kādu citu, Ungārijas, projektu.
Arī Ungārijai ir liela nozīme manā dzīvē, jo esmu vairākkārt spēlējusi dažādās Ungārijas pilsētās un diezgan daudz atskaņojusi ungāru mūziku gan solo, gan duetā ar ungāru čellisti Āgnešu Kāloju. Pagājušajā gadā abas koncertējām Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmas ietvaros Latvijā un Ungārijā, tostarp Budapeštas Mūzikas centrā. Ar Ungārijas vēstniecības atbalstu esmu ierakstījusi arī divus albumus ar ungāru komponistu klaviermūziku «Veltījums Lista divsimtgadei» (2012) un «Ungāru un latviešu klavierainavas» (2013), kurā iekļauti arī speciāli šim projektam rakstīti latviešu un ungāru komponistu jaundarbi. Taču šogad sadarbībā ar Ungārijas vēstniecību Latvijas Republikā un vēstnieci Adrienu Milleri tapusi jauna soloprogramma «Ungārija klavieru skaņās». Vēstniece mani uzaicināja arī pastāstīt par mūzikas autoriem un skaņdarbiem. Klausītāji faktiski dzirdēs nelielu koncertlekciju, un tās «pirmizrāde» izskanēs tieši Jelgavā, Eliasa muzejā, 29. septembrī (sekos Kuldīga, Ventspils, Lūznavas muiža Rēzeknes novadā, Krustpils un Jūrmala).
Koncertā skanēs pasaulslavenā ungāru komponista Ferenca Lista, kuram šogad aprit 205 gadi, Trešā un supervirtuozā Otrā ungāru rapsodija ar manis komponētu oriģinālu kadenci, kā arī «Sēru gājiens», kurš veltīts 1849. gada Ungārijas revolūcijai. 20. gadsimta klaviermūziku pārstāvēs Bēlas Bartoka (kuram šogad aprit 135 gadi) «Trīs ungāru tautas melodijas», leģendārais «Allegro barbaro», Zoltāna Kodāja un Ģērģa Ligeti miniatūras. Savukārt jaunākās ungāru mūzikas tendences iezīmēs Ungārijas Komponistu savienības vadītāja Mātē Hološa 2012. gadā man veltītie «Latmotīvi», kas radīti latviešu tautas melodiju iespaidā. Atskaņojumu papildinās stāstījums un vizuāla prezentācija par Ungārijas vēsturi un mūziku, kā arī divas izstādes par Listu un Bartoku, ko piedāvās Ungārijas vēstniecība.
– Vai spāņu un ungāru mūzikai var saskatīt arī kādas paralēles? Vismaz pirms nu jau vairākiem gadiem, šeit pat Jelgavā klausoties Lista Spāņu rapsodiju, kļuva skaidrs, kāpēc savulaik Spānijas laikraksts «La Vanguardia» tieši Diānu Zandbergu nosauca par «pianisti, kurai pirkstos uguns».
Jā, tā ir tiesa, taču toreiz Barselonā Katalonijas mūzikas pilī simfoniskā orķestra pavadībā atskaņoju ungāru komponista Ferenca Lista Pirmo klavierkoncertu.
Lai gan spāņu un ungāru tautu folklorai piemīt interesantas ritma un skaņkārtu īpatnības, tomēr abu tautu mūziku nevar saukt par radniecīgu. Ja nu vienīgi pēc temperamenta. Spānijas dienvidos, piemēram, flamenko dziedājumos, ir jūtama pat liela arābu (mauru) kultūras ietekme. Ungāriem ir ļoti spilgta un savdabīga folklora, bet Bēla Bartoks vēsturiski bija viens no pirmajiem etnomuzikologiem, kurš ar to strādāja zinātniskā līmenī. Lists ņēma melodiju un to skaisti apdarināja, bet Bartoks šajā ziņā gāja daudz dziļāk. Arī tiešā nozīmē, kājām izstaigādams daudzus reģionus un pierakstīdams vietējās melodijas.
Spilgtas atmiņas man palikušas no iespējas koncertēt Bēlas Bartoka memoriālajā muzejā Budapeštā. Sajūta, kad visapkārt ir lietas, kas piederējušas atskaņoto darbu autoram, dod spēlei netveramu klātbūtnes efektu.
Ungārijas skaņas un krāsas sev atklāju arvien vairāk, tādēļ esmu ļoti laimīga par iespēju ieinteresēt par šo brīnišķīgo zemi arī citus. Esmu pat uzrakstījusi pētījumu par Ungārijas un Latvijas kultūrvēsturisko sadarbību mūzikas jomā, kas publicēts Latvijas Mūzikas akadēmijas rakstu krājumā.
Ungārijas un Latvijas kultūras saites bija pārsteidzoši ciešas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā līdz padomju varas ienākšanai, tad sekoja pārrāvums, un tikai pēdējos gados tās pamazām sāk atgūt iepriekšējo intensitāti.
Mani izbrīna, ka jau vēsturiski ungāri un latvieši savstarpēji izjutuši dziļas simpātijas, kaut gan mēs neesam kaimiņvalstis.
– Spāņu mūzika, ungāru mūzika, bet, ja nemaldos, pērnajā rudenī tepat netālajā Jelgavas Mūzikas vidusskolas zālē atskaņojāt koncertu «Latvietes!», kur skanēja tikai latviešu komponistu – sieviešu – darbi?
Jā, jo decembrī Latvijas nacionālajā ierakstu kompānijā «SKANI!» iznāca latviešu komponistes Daces Aperānes albums «Skaņas un atskaņas», kurā apkopoti ne tikai Daces klavierdarbi, bet arī vairāki manis veidoti pārlikumi no viņas darbiem citam sastāvam, tostarp no baleta «Edīte», kas veltīts Edītes Piafas dzīvesstāstam. Esmu laimīga, ka man bijusi iespēja šo albumu ieskaņot un ar Aperānes savdabīgo un daudzkrāsaino mūziku iepazīstināt plašu klausītāju loku.
Latviešu mūziku spēlēšu arī 20. oktobrī Viļņas Mūzikas akadēmijā, kur starptautiskajā Baltijas muzikologu konferencē esmu ielūgta spēlēt solokoncertu, sākot no Jāzepa Vītola līdz mūsdienām.
– Ungārijas dienas Latvijā laikam nenozīmē klaviermūziku vien?
Ungārijas dienas notiek otro gadu pēc kārtas, un tajās Ungārija pārstāvēta arī ar mākslu, folkloru, kulināriju, būtībā ar šai valstij veltītiem pasākumiem piesātināts viss oktobris. Īpaši svarīgi, ka šogad tiek atzīmēta 1956. gada Ungārijas revolūcijas un brīvības cīņu gadadiena. Tūkstošiem cilvēku tolaik parādīja savu drosmi un daudzi atdeva dzīvību par valsts brīvību un neatkarību. Esmu personīgi pazīstama ar vairākiem šo cīņu aculieciniekiem, kuru vidū bija arī mans skolotājs leģendārais ebreju izcelsmes krievu pianists Lazars Bermans, kurš tieši tobrīd atradās koncerttūrē Budapeštā. Viņš man ir bieži stāstījis par ungāru tautas varonību cīņā pret padomju režīmu. Par to runāšu un spēlēšu arī savā koncertā Jelgavā 29. septembrī.
