Ai, zaķīti, garausīti, kā es tevi sen gaidīju ar raibām oliņām, ar kadiķu ziediņiem.
Ai, zaķīti, garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem.
Jau izsenis latvieši svin Lieldienas, mūsdienās senās tradīcijas savijušās kopā ar kristīgajām un gandrīz vairs nav nošķiramas.
Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai. Ar rituālām darbībām ļaudis mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, veicināt tās svētību. Kristiešiem šis ir Kristus augšāmcelšanās laiks. Latviešu tradīcijās no kristiešiem ienākusi Klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena…
Lieldienas – tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu un veselību.
Lieldienas ir arī laiks, kad latvieša klēts ir jau iztukšota, laiks, kad sākas pavasara darbi. Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, jāmazgājas ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautā zināmi arī citi krāsošanas paņēmieni.
Ar olām Lieldienās saistīts daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar tām mainās, sitas. Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku dzīvības un auglības līdzekli. Tā ir arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks.
Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām.
Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules gaitu debesīs un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas spēku it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz pašai augšai.
Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabū olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojas visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkst atstāt, tad putniem neizdodas perēšana, vārnas aiznes cāļus.
Lieldienu maltīte ir trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājumu jau beigušies. Ēdieni gatavoti galvenokārt no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi (kā saule), tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās, ēdot zirņus, var tikt pie bagātības, turības.
Olu simbolika ir plaša latviešu Lieldienu tradīcijās. Olas jāēd, lai augtu apaļš kā ola, tas attiecināms arī uz lopiem. Ēdot olu bez sāls, vasarā daudz melos. Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai tās nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams. Kad ola labi lobās, aug labi lini un tos būs viegli kult.
***
Olu krāsošana
Sīpolu mizas dod tumši dzeltenu un brūnu krāsu,
bērzu lapas – dzeltenzaļu,
alkšņu mizas – sarkanbrūnu,
rudzu zelmenis – koši zaļu.
Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā.
Mazliet raibākas iznāks, ja biezumus atstāj katliņā.
Ja grib lāsumainas vai rakstainas, samitrina olu, ar lupatiņu pietin mizas vai putraimus klāt un cieši nosien.
Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem.
Var nosiet arī ar baltiem, bet tad olas jāvāra krāsainā ūdenī.
