Vēl pirms gadiem desmit un vairāk Vispasaules latviešu jaunatnes kongresam bija īpaša nozīme – cīnīties par Latvijas neatkarību.
Vēl pirms gadiem desmit un vairāk Vispasaules latviešu jaunatnes kongresam (VLJK) bija īpaša nozīme – cīnīties par Latvijas neatkarību.
Tagad tā uzdevums ir veicināt latviešu jauniešu no visām Zemeslodes malām satikšanos. Šajā gadā kongress notika Kanādā, un tajā piedalījās arī jelgavnieks – Ingus Stūrmanis.
To, ka ārzemju latvieši domā savādāk, izjūt Latviju atšķirīgi, noteikti sapratis katrs, kas kādreiz skolā vai augstskolā lasījis trimdas autoru darbus. Savukārt skolotāji noteikti ne reizi vien redzējuši jauniešu savilktos degunus pēc tam, kad uzdots lasīt Jāņa Klīdzēja, Indras Gubiņas vai Arnolda Apses darbus. Un tā nebūt nav apzināta necieņas izrādīšana trimdas rakstniekiem, bet gan vēlme nelasīt stāstus un romānus, ko vēlāk būs grūti analizēt pārbaudes darbā, jo tajos tiešām atklājas pavisam citas izjūtas – mums, šeit dzīvojošajiem, neizprotamas. Tāpēc Inga Stūrmaņa stāstītais par citās zemēs mītošajiem tautiešiem likās īpaši interesants, lai salīdzinātu mūsu iedomas par ārzemju latviešiem un viņējās par dzīvi Latvijā.
Vai turpināt rīkot kongresu?
Kongresa organizatorus satrauc jautājums, vai vispasaules latviešu jaunatnes tikšanās jārīko arī nākotnē. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tam it kā trūkst pamatojuma.
Kongresa rīkotāji par tā galveno mērķi uzskata iespēju latviešu jauniešiem satikties, VLJK apsveikuma runā jautājot: «Agrāk cīņa Latvijas neatkarībai un valodas uzturēšanai bija kā līme, kas mums deva piederības sajūtu un bija iemesls, kādēļ mēs daudzi aktīvi piedalījāmies sabiedriskajā darbā. Kas būs šī līme nākotnē? Kas būs par iemeslu rīkot latviešu sabiedriskos pasākumus un runāt latviski ārpus Latvijas?» Savukārt šo – 11. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu – organizatori vērtē šādi: «Rīkojot
11. kongresu, ceram dot iespēju jauniešiem sanākt, pārrunāt un padomāt, ko nozīmē būt latvietim vai latvietei ārpus Latvijas, par šo dienu Latvijas politiku un centieniem iekļūt Eiropas Savienībā un par jauniešu veidoto kultūru Latvijā, kā arī – kā katrs personīgi var uzturēt saites ar Latviju.»
Ārzemnieki ir daudz drošāki
Jelgavnieks Ingus Stūrmanis, kas uz Kanādu ticis, uzvarot konkursā, stāsta:
– Kongresā piedalījās vairāki lektori no Latvijas. Piemēram, LTV korespondents Briselē Oskars Kastēns stāstīja par Eiropas Savienību un NATO, savukārt Nils Muižnieks – par cilvēktiesībām. No Latvijas VLJK piedalījās apmēram deviņi desmit cilvēki, un lielākā daļa no viņiem bija lektori.
Viesojoties Kanādā, mani visvairāk pārsteidza tas, ka turienes tautieši ir daudz latviskāki. Piemēram, vakaros, kad visi kopā dziedājām, man tapa pilnīgi skaidrs, ka Latvijā neviens tik daudz latviešu dziesmu noteikti nezina, ja nu vienīgi koristi.
Interesanti, ka saviesīgajos vakaros bija arī iespējas noskatīties gandrīz visas latviešu filmas, sākot ar 1939. gada «Zvejnieka dēlu» un beidzot ar 1999. gadā tapušo «Baigu vasaru».
Kanādā man bija iespēja nosvinēt arī Jāņus, un arī tie tur šķita latviskāki nekā pie mums – ar ugunskuru, lāpām un dziesmām. Visi kā viens, kas piedalījās šajos kopīgajos pasākumos, lepojas ar to, ka ir latvieši. Runājoties ar viņiem, sapratu, ka latvieši pasaulē dzīves līmeņa ziņā ir pārtikušāki, daudz sasnieguši, ieguvuši labu izglītību. Uz VLJK pārsvarā sabrauc tie ārzemju latvieši, kas visspēcīgāk izjūt saiti ar Latviju. Tiesa, liela nozīme ir arī tam, ka ne visi drīkst kavēt darbu (kongresā varēja piedalīties cilvēki vecumā no 16 līdz 36 gadiem).
Bez piedalīšanās VLJK man bija iespēja pabūt ārzemju latviešu Dziesmu svētkos un pēc tam vēl arī pastrādāt bērnu nometnē. Šādas nometnes bērniem ar mērķi padziļināt latviešu valodas zināšanas ārzemēs ir ļoti populāras.
Raksturīgākā atšķirība, salīdzinot citās valstīs un Latvijā dzīvojošos latviešu bērnus, – pirmie ir daudz drošāki un apņēmīgāki. Nometnē septiņus astoņus gadus veci bērni droši uzņēmās bez pieaugušo palīdzības veikt dažādus uzdevumus un labi ar tiem tika galā.
Protams, var uzskaitīt dažādas atšķirības starp ārzemju un Latvijas tautiešiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem –, taču visā pasaulē mītošos latviešus vieno arī kāda vārdos nepasakāma līdzība. Varbūt skan ļoti patriotiski, bet var pat teikt: latvietis latvieti jūt.
Atšķirības ir, piemēram, populārāko profesiju ziņā – ārzemēs daudzi jaunieši izvēlas studēt bioloģiju, ekoloģiju, jo viņus ļoti interesē vides aizsardzības jautājumi. Taču tas ir loģiski, jo latviešiem citur nav to problēmu, kas pie mums, tāpēc ir laiks interesēties par tām, kas Latvijā vēl nešķiet tik aktuālas.
Vai jums Latvijā ir pica?
Lielākā daļa ārzemju latviešu ir bijuši Latvijā, taču daudzi – pirms gadiem desmit un vairāk, tāpēc priekšstats par to, kā šeit dzīvojam, bieži vien ir maldīgs. Visamizantāk jutos, ja kāds man pajautāja, piemēram:
– Vai jums tur ir pica? Vai tu kādreiz esi to ēdis?
Domāju, ka nākamajā gadā Latvijā satikšu daudzus no viņiem, jo ārzemju latvieši kuplā skaitā grasās apmeklēt gan «Rīga 800» pasākumus, gan Dziesmu svētkus. Visi ārzemju tautieši, ar kuriem gadījās parunāties, izrādīja tiešām patiesu interesi par dzīvi Latvijā. Arī kongresa laikā tika daudz spriests, piemēram, par to, kā būtu pārcelties uz dzīvi Latvijā. Savu viedokli pauda kāds Amerikas latvietis, kas studē mūsu Mākslas akadēmijā – vairākus mēnešus dzīvo šeit, tad brauc pastrādāt atpakaļ uz Ameriku. Viņš par dzīvi Latvijā izteicās tiešām atzinīgi. Tomēr ir maz tādu, kas gribētu dzīvot Latvijā – tikai apmēram pieci procenti no ārzemju latviešiem. Tas ir saprotams – lai arī ārzemju tautieši pieder latviešu kultūrai, dzimtene lielākajai daļai ir tur.
Fakti
10. Vispasaules latviešu jaunatnes kongress notika 2000. gadā no 25. līdz
28. jūnijam Kanādā.
Ziemeļamerikā kongress nebija rīkots kopš 1986. gada.
VLJK ir 30. gadu ilga vēsture.
Kongresi tiek rīkoti ik pa trijiem vai četriem gadiem.
Nākamā vispasaules latviešu jaunatnes tikšanās, iespējams, notiks Zviedrijā, no kurienes dalībnieki ar prāmi dosies uz Latviju.
Daudziem ārzemju latviešiem tā būs iespēja pirmo reizi vai atkal pēc daudziem gadiem pabūt Latvijā.
Kongress vēl ne reizi nav noticis Latvijā.
