Vakar jau astoņos no rīta Rīgā netālu no Saeimas nama sākās Latvijas zemnieku pikets, lai tādā veidā likumdevējus mudinātu nākt pie prāta un kaut mazdrusciņ stimulēt lauksaimniecisko ražošanu.
Vakar jau astoņos no rīta Rīgā netālu no Saeimas nama sākās Latvijas zemnieku pikets, lai tādā veidā likumdevējus mudinātu nākt pie prāta un kaut mazdrusciņ stimulēt lauksaimniecisko ražošanu. Zemnieki bija saradušies no dažādām Latvijas malām. Zinātāji šādās lietās lēsa, ka savi trīs simti piketētāju esot noteikti. Paskaļais pūlis, bruņojies ar dažāda satura plakātiem un divām dakšām, pelēkajā rudens rītā laikam gan izskatījās draudošs, jo tuvāk par pārsimt metriem Saeimas namam pielaists netika – Jēkaba ielu aizsprostoja smuki un jauni puiši no drošības dienesta. «Vai tad akurāt, dēliņ, sitīsi, ja iešu?» vienam jautāja dūšīga zemniece. «Nesitīšu!» uz sievas pusi paliecies atbildēja sargs. Taču tajā brīdī Saeimas namu šturmēt zemnieki vēl negrasījās. Vēl izvilka plakātus, vēl sveicinājās savā starpā, vēl apprasījās, kur graudus katrs pārdevis. Un vēl – visi gaidīja, ka nupat nupat taču tie deputāti nāks šurp, uzklausīs zemniekus un pastāstīs, ko šodien tai Saeimas ārkārtas sēdē par lauksaimniecības likumu izlems. Galu galā visi taču ēd Latvijas zemnieka izaudzēto maizi. Pirmais pūlī parādījās Oskars Grīgs un kā jau pirmais tika sveikts ar ovācijām. Viņš kā vienmēr bija kareivīgs un zemniekus mudināja būt aktīviem, nepiekāpties, pieprasīt, lai visi bijušie nomenklatūristi tiktu no varas atstādināti, un galu galā nenolaist astes. Bijušais zemkopības ministrs Roberts Dilba savukārt atbildēja uz jautājumiem, piemēram, «Vai jūtaties atvieglots, ka šodien jums nav jāatbild uz zemnieku prasībām?» «Jutīsiet līdzi Andrim Rāviņam viņa ugunskristībās vai ar īkšķi pabakstīsiet, sak, ej nu un skaidrojies?» Viņš bija ļoti nopietns: «Tāds puicisks noskaņojums man nav. Lauku ražotāju lietas ir ļoti nopietnas, un tās jālemj ar lielu atbildības izjūtu.» Vēl pulciņš zemnieku bija salasījies ap Annu Seili, Ervidu Grinovski, Leonardu Stašu, Kārli Čerānu, Leopoldu Ozoliņu, vēl tā kā uzburbuļoja uz garām ejošajiem Oļģertu Dunkeru, Imantu Kalniņu un vēl dažiem deputātiem. Taču lielā un oficiālā deputātu iznāciena nebija. «Če-pā-ni! Če-pā-ni! Če-pā-ni!» sāka saukt laucinieki, bet atbildes nebija. Zemnieku pulciņi pašķīrās un atkal saplūda, mazliet pamainījās un turpināja jau diezgan nervozi apspriesties. Mēslu dakšu īpašnieks pacilāja savu darbarīku, tas savukārt pamudināja vienu no zemnieku sievām iesākt «Uz cīņu mosties, darba ļaudis…» Tas izsauca smieklu šalti un atkal kādu brīdi iestājās tāds kā miers. Līdz beidzot vienam no lēnīgajiem lauku vīriem pacietības mērs bija pilns, un viņš sauca pūli iet pašiem pie deputātiem uz augsto namu. Visi saviļņojās uz drošības dienesta vīru slēgtās ielas pusi, bet vilnis atslāba, jo pirmajai sargu rindai skriešus pievienojās otrā un pēc maza maza brītiņa trešā – ar zaļām beretēm galvās un stekiem pie sāniem. Zemnieks ir rāms, bet nav dulls, lai skaidrā prātā ietu kauties! Un pūlis jau arī vairs nebija tik kupls kā no paša rīta. Saeimas ārkārtas sēdes sākums bija paredzēts tikai trijos pēcpusdienā, lietus ik pa brīdim mērcēja muguras un kājas, vējš plandīja matus un mēteļus – ne jau visiem pietika pacietības idejas vārdā likties to visu nemanām. Turklāt pārstāvji no katra reģiona tika izvirzīti un aizsūtīti apkopot zemnieku prasības un iesniegt tās Ministru prezidentam Guntaram Krastam, Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim. Mazliet nostaļģisks noskaņojums visus pārņēma, kad deputāts Leopolds Ozoliņš zemniekus aicināja uz maizes gabalu un karstu tēju uz «Arsenāla» kāpnēm: nudien, tas barikāžu laiks nemaz nav tik sens, un tējas katls laikam gan no tām janvāra dienām… «Eh, toreiz pat ar traktoriem varējām atbraukt,» sprieda vīri, pūzdami karstajā tējā un bēdādamies par citu zemnieku neuzņēmību, samiernieciskumu un slinkumu. «Nu sakiet taču man, kas tā par valsti, kur cilvēks pūlas, izaudzē maizes labību, bet no viņa to neņem? Nu sakiet, taču, kas tā par valsti…» to nemitīgi un skaļā balsī vaicāja kāda zemniece, ar bezgalīgu izmisumu acīs raudzīdamās uz apkārtējiem. Tas nudien viņai bija dzīvības jautājums. «Tā ir Latvija! Vai tad jūs neredzat, kur dzīvojat? Latvija! Tā ir Latvija, kur viena daļa cilvēku nav vajadzīga.» Bet zemniece taču atbildi zināja pati, viņa vienkārši izkliedza savu izmisumu, jo lietus lija, bet mājās uz brezenta izbērtajiem graudiem vējš varbūt bija nopūtis pārklāju…
Kā solījis, ar zemniekiem lietišķi apspriedās zemkopības ministrs Andris Rāviņš un stingri pateica: «Latvijā svešus graudus neievedīs!» Uz jautājumiem atbildēja Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše un vēl kādi ierēdņi. Savu vaigu lauciniekiem tuvplānā rādīja arī Ģirts Kristovskis, uz kādu brīdi bija iznācis Alfreds Čepānis. Arī viņš tāpat kā visi citi deputāti solīja domāt un gādāt par maizes audzētājiem. Patiesībā visi deputāti, kas vien ar zemniekiem tikās, apzvērēja, ka ir par zemniekiem un viņu problēmu atrisināšanu. Tikai viena nelaime: «Ko mēs daži cilvēki tur varam…» Nu kad tie «daži» jau par zemniekiem iestājas, tad atliek vien vēl atbalstu paprasīt arī Valsts un Ministru prezidentam. To piketētāji arī darīja.
Latvijas novadu zemnieku pārstāvju prasības Ministru prezidentam Guntaram Krastam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim
6. Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim
1. Valdībai jāpilda pieņemtais «Lauksaimniecības likums» (7. panta 1. daļa, 9. panta 1. daļa, 10. panta 3. un 4. daļa, 14. panta 2. daļa, 18. pants, 21. pants u. c.), kā arī likums «Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem».
2. Valdībai jāatgūst vai jāsaglābā monopols – vismaz 51% tirdzniecībā ar alkoholu, tabaku, enerģētiku, dzelzceļu, tranzīta operācijām, lai valdībai nebūtu nepārtraukti jātaisnojas par naudas trūkumu. Tad būtu iespējams risināt jautājumus par lauksaimniecības subsīdijām un piemaksām.
3. Noņemt ievedmuitu jaunām tehnoloģijām, sēklas un vaislas materiālam, kas domāts lauksaimniecības attīstības programmas pildīšanai.
4. Panākt, lai caur muitu tiktu regulēta un sezonāli aizliegta tās lauksaimniecības produkcijas ievešana, ko ražojam paši. Atbalstīt muitas sakārtošanu, lai novērstu ārzemju lauksaimniecības produkcijas ievešanu ar nepamatoti zemu muitas tarifu likmi.
5. Kategoriski nepieļaut valsts mežu privatizāciju.
6. Privatizējot valsts uzņēmumus, ir saglabājams valsts kapitāls (51 procents) monopoluzņēmumos, lai nodrošinātu kontroli par iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu izcenojumiem, kvalitāti un tarifiem.
7. Pie privatizācijas nepieļaut VAS «Latvenergo» sadalīšanu pastāvīgos uzņēmumos, kas novestu pie elektroenerģijas cenu pieauguma republikas tālākos rajonos 10 – 15 %.
8. Jārada iespēja saņemt ilgtermiņa lētus kredītus, kā arī ražotājam saņemt kredītus apgrozāmajiem līdzekļiem par pieņemamām likmēm 5 – 7 %. Šeit nav pieļaujama starpnieku – banku subsidēšana.
Lai palielinātu iespējas zemniekiem saņemt nelielus, īslaicīgus apgrozāmos līdzekļus, ir jāpasteidzina likuma «Par krājaizdevu sabiedrībām» pieņemšana.
Jautājumi valdībai
1. Kā lai Latvijas zemnieki konkurē un nokļūst vienādā ekonomiskā līmenī ar pārējo valstu zemniekiem, ja Latvijā uz 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes subsīdijās saņem Ls 7, Lietuvā – Ls 20, Vācijā – Ls 400?
2. Kā «mazais» zemnieks, kuram nav iespējams saņemt ne subsīdijas, ne kredītus var attīstīties un kļūt par lielražotāju? Kas notiks ar absolūto vairākumu «mazo» zemnieku, kuri to nespēs?
