Kad Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolēniem taujāju pēc kādas personības, kas pēdējos gados viņus iedvesmojusi, vairāki atbildēja – tas ir skolotājs Džo! Viņš pārcēlies no Amerikas, neticami ātri iemācījies latviešu valodu un šobrīd skolā attīsta mūsdienās tik aktuālo mediju novirzienu. Tad nu iepazīstieties – Džozefs Džeks Horgans!
– Jau aptuveni septiņus gadus tu dzīvo Jelgavā. Kā šeit nokļuvi?
Esmu no Amerikas, no Meinas štata. Mācījos par vēstures skolotāju, un pēc bakalaura studijām mums bija iespēja uz gadu braukt stažēties citur pasaulē. Man vienmēr bijusi liela interese par šo reģionu, arī mans bakalaura darbs bija par Padomju Savienības vēsturi. Es izvēlējos Latviju, jo likās interesanti padzīvot šeit gadu, bet nebija plāna pārcelties dzīvot. 2013. gada rudenī mani atsūtīja uz Jelgavu, par ko biju priecīgs, jo šeit uzreiz iepatikās. Strādāju Spīdolas ģimnāzijā un Lauksaimniecības universitātē, pasniedzu angļu valodu. Stipendijai, ko saņēmu, bija divas izvēles – braukt uz citu valsti, lai tur veiktu pētniecības darbu vai pasniegtu angļu valodu. Es izvēlējos otro, kas bija ļoti grūti, jo, pirmkārt, mācījos par vēstures skolotāju un, otrkārt, mums Amerikā gramatiku nemaz nemācīja. Ļoti daudz lasījām un rakstījām, bet par gramatikas likumiem neko daudz nezinājām. Lai varētu pasniegt skolēniem, pašam vispirms bija jāiemācās angļu gramatika. Tagad varu teikt, ka zinu, kā mācīt angļu valodu.
Es ierados uz gadu, bet sapratu, ka vēlos šeit dzīvot. Spīdolas ģimnāzija piedāvāja turpināt darbu, un es biju ļoti priecīgs par to. Taču man bija jāmācās latviešu valoda, lai varētu strādāt par skolotāju.
– Latviešu valoda kā svešvaloda esot diezgan sarežģīta. Kā tev izdevās to apgūt?
Gāja tiešām lēni un grūti. Bet man bija labs mērķis, jo ļoti gribēju strādāt vidusskolā un, lai to darītu, obligāti bija jānokārto C1 līmenis. Gāju uz valodas kursiem. Vispār mana sieva ir latviešu valodas skolotāja, bet ģimenē sarunājamies angliski. Protams, ar bērniem viņa runā latviski, es angliski. Ļoti daudz valodu esmu mācījies no televīzijas un podkāstiem. Problēma bija tajā, ka es visu laiku klausījos Latvijas Radio 1, visu sapratu, bet, aizejot uz kādu ballīti, neko vairs nesapratu. Tas ir mazliet smieklīgi, bet iemācīties sarunvalodu man ļoti palīdzēja seriāls “Viņas melo labāk”. To es saku arī saviem skolēniem – lai iemācītos valodu, ir ļoti svarīgi skatīties seriālus.
– Šobrīd Spīdolas ģimnāzijā esi mediju skolas veidotājs. Kā no vēstures un angļu valodas nonāci līdz medijiem?
Man jau no bērnības ir liela interese par medijiem. Jau no desmit gadu vecuma katru dienu skatījos rīta un vakara ziņas, vēlāk vadīju universitātes radio. Kad bija jāizvēlas studijas, ilgi nevarēju izlemt, vēlos studēt medijus vai pedagoģiju. Esot Latvijā, visu laiku sapņoju, ka varētu pats veidot kādu mediju, piemēram, radio, bet tam nepietika laika. Kādā brīdī nolēmu, ka tomēr tas jādara, un Spīdolas ģimnāzijā sākām taisīt ikmēneša radio programmu. Mums izdevās tik labi, ka nākamajā gadā skolas vadība izlēma, ka mediji vairs nebūs tikai interešu izglītība, bet pamatskolas sociālā virziena fakultatīvais priekšmets. Tā es kļuvu par mediju skolotāju. Ar septītajiem mēs taisām podkāstus, astotajiem, kuriem ir jāveido dzimtas koks, mācu intervēšanas prasmes. Devītā klase uztur skolēnu portālu mua.lv, kas ir līdzīgi kā skolas avīze, tikai modernākā izpildījumā. Savukārt komerczinību klase veido reklāmu savam mācību uzņēmumam.
Skolas radio ir kļuvis par “YouTube” tiešraidi katru nedēļu. Es ļoti apbrīnoju skolēnus, jo gada sākumā viņi nezina neko par straumēšanu un to, kā vadīt raidījumu, bet pēc diviem mēnešiem jau izskatās kā profesionāļi. Tālmācības laikā ir grūtāk organizēt tiešraides, bet mēs meklējam dažādus risinājumus.
– Tātad mediju skola no interešu izglītības pamazām top par novirzienu?
Mūsu sociālā virziena klases lēnām dodas mediju virzienā, jo tā kļūst aizvien svarīgāka lieta. Šogad desmitajām klasēm ir mediju kurss, kuru esmu izveidojis kā atsevišķu programmu. Pagaidām to pārbaudām – kas darbojas un kas ne. Jau tagad zinu, ka nākamgad būs uzlabojumi. Mediju pamatus pamatskolas posmā apgūst sociālā virziena klases, bet vidusskolā – gan sociālās, gan komerczinību klases. Pirmajā gadā vairāk uzmanības pievēršam teorijai, otrajā gadā skolēniem jātaisa projekts. Plānojam, ka sociālā virziena klasē tā var būt dokumentālā filma vai podkāsts, komerczinību klasē, kur skolēni veido uzņēmumus, būs mārketinga aktivitātes.
– Kas ir pamatā tevis veidotajai mediju programmai?
Izmantoju piemērus no Amerikas, arī ASV vēstniecības un mediju centra pētniecības un aktivitāšu materiālus. UNESCO mediju programmas, kas domātas skolotājiem, esmu pielāgojis skolēnu vajadzībām. Tur ir trīs ļoti labas tēmas – mediju loma demokrātiskā sabiedrībā, mediju analīze un mediju materiālu veidošana.
– Tev pašam ir diezgan laba pieredze mediju satura veidošanā, kopā ar draugu jūs esat radījuši interneta vietni “Latvia Weekly”.
Jā, Otto Tabuns ir viens no maniem pirmajiem draugiem Latvijā, kas iepazīstināja mūs ar sievu. Visu laiku man bija idejas par dažādiem projektiem, klausījos podkāstus un domāju – žēl, ka Latvijā nav iknedēļas ziņu podkāsta ārzemju klausītājiem. Tad mēs izdomājām, ka katru nedēļu angļu valodā stāstīsim par aktualitātēm vienkāršā, visiem saprotamā veidā, lai tie cilvēki, kas nepārzina Latvijas politiku, uzzinātu jaunumus. Amerikā ir ļoti populāri radio, kur pārsvarā skan tāds kā brīvais mikrofons. Mēs gribējām veidot ko līdzīgu – brīvā veidā stāstīt par nopietnām lietām. Sākumā orientējāmies uz ārzemniekiem, kas atbraukuši uz noteiktu laiku dzīvot Latvijā un grib zināt, kas šeit notiek. Tagad mūsu auditorijā ir vairāk ārzemju latviešu. Ik pa laikam veidojam arī intervijas ar cilvēkiem, kas dara svarīgu darbu, bet nav ļoti populāri, piemēram, Uldi Dūmiņu no Zemgales NVO centra, viņam ir ļoti daudz ko stāstīt.
– Vai no ārzemēm uz Latviju pārcēlušies cilvēki turas kopā?
Šobrīd man ir ļoti maz kontaktu ar ārzemniekiem, kas dzīvo Latvijā, sākumā bija vairāk. Ārzemniekiem ir liela “Facebook” grupa, un ir cilvēki, kas satiekas tikai ar tās grupas dalībniekiem, dzīvo ārzemnieku burbulī visu laiku. Es vairāk esmu kopā ar latviešiem, varētu pat teikt, ka dzīvoju Spīdolas burbulī. Mana sieva, vēl pirms ierados, pabeidza Spīdolas ģimnāziju, arī mans draugs Otto un citi draugi mācījās turpat vai ir saistīti ar šo skolu.
Daudziem ir nepareizs priekšstats, ka ar latviešiem ir grūti sadraudzēties. Amerikā cilvēki ir atklātāki, svešinieki, stāvot vienā rindā, var sākt sarunāties, Latvijā tā nav, šeit attiecības jāveido citādāk.
– Kas tev Latvijā patīk visvairāk?
Ir ļoti daudz lietu. Es dzīvoju Portlendā, Meinas štatā. Tā ir pilsēta pie okeāna, un mēs ar tēti strādājām veikalā, kas uzpirka no zvejniekiem omārus. Es vienmēr atceros zvejnieku, ko ļoti cienīju, – viņš reiz man teica, ka svarīgākais ir cilvēki, nevis vieta, kurā tu dzīvo. Latvijā man ļoti patīk cilvēki, gan skolēni, gan draugi un kolēģi, un es gribēju palikt kopā ar šiem cilvēkiem. Ļoti patīk Latvijas dzīves ritms, jo Amerikā visi atrodas lielā trauksmē, kā avārijas situācijā. Latvijā ir daudz mierīgāk. Mans tētis ir no Īrijas, un, kad viņš ieradās Amerikā, domāja, ka tur ir milzīga krīze, jo visi kaut kur steidzas un skrien. Drīz viņš saprata, ka tas vienkārši ir tāds dzīves ritms.
– Vai līdz ar pandēmiju arī Latvijā nav sācies līdzīgs dzīves ritms?
“Kovid” ir pavisam cits stāsts, īsti nekur pasaulē nezina, kā pareizi rīkoties, un es negribētu būt valdības vietā un pieņemt lēmumus. Neesmu bijis Amerikā četrus gadus, iepriekš vasarās braucu atpakaļ un strādāju kopā ar savu tēti. Tādēļ es īsti nezinu, kā tagad ir Amerikā, bet, runājot ar draugiem, secinu, ka ļoti labi, ka mums šeit nav panikas. Taču labāk būtu, ja cilvēki mazliet nopietnāk pret to attiektos. Protams, es saprotu, ka šī ir valsts, kas piedzīvojusi karus un pēc tam okupāciju un dažādas finanšu krīzes, salīdzinot ar to, “kovid” nav nekas traks! Bet šajā gadījumā ir nedaudz citādāk, ienaidnieks ir neredzams. Varbūt šobrīd esi jauns, vesels un zini, ka nesaslimsi, bet, ja, piemēram, salauz kāju un netiec slimnīcā, jo tā ir pilna ar “kovid” pacientiem, tad gan tā būs tava problēma.
– Vai tev ir kādi pārsteidzoši atklājumi par Latviju, ko, dzīvojot Amerikā, nezināji vai nebiji iedomājies?
Kad ierados, biju pārsteigts, ka nav lielas atšķirības ikdienas dzīves gaitā starp Ameriku un Latviju. Arī par to, ka latvieši ir ļoti pieklājīgi, jo Amerikā reti kurš sagaida zaļo gaismu luksoforā, bieži šķērso ielu pie sarkanās, arī policistu acu priekšā.
Protams, arī sēnes. Amerikā skolā tiekam mācīti, ka nekādas sēnes nedrīkst aiztikt, ja vienīgi nav izieti speciāli kursi un nokārtots kāds eksāmens par to. Man bija ļoti liels pārsteigums, ka šeit septiņgadīgi bērni zina, kā izskatās mušmire, kā baravika un kura sēne ir ēdama.
Bet visvairāk mani pārsteidza dziesmu un deju svētki. Tas bija iespaidīgākais, ko esmu savā dzīvē redzējis, – tūkstošiem cilvēku dejo un dzied vienlaicīgi! Lielākā daļa nav profesionāļi, bet vienkārši cilvēki, kas velta tam savu laiku un naudu un pat sacenšas par iespēju tikt uz svētkiem. Es apbrīnoju šo tradīciju, kas saglabāta. Vēl man liekas, ka visi latvieši prot dziedāt un dejot, pat tie, kas saka, ka to nemāk. Piemēram, klubos Amerikā cilvēki kustas uz vietas, bet te pat nedejotāji dejo ļoti skaisti.
– Vai tev ir arī kāds latvisks hobijs?
Tagad tam nav laika, jo ir divi mazi bērni, bet, ja neskaita podkāstu “Latvia Weekly”, man ļoti patīk kolekcionēt latviešu mūzikas ierakstus, klausīties mūziku un runāt par to. Vēl interesanti – kopš esmu Latvijā, skatos amerikāņu futbolu, ko iepriekš nedarīju.
– Kādu latviešu mūziku tu klausies un krāj?
Man ir diezgan daudz latviešu ierakstu, piemēram, “Prāta vētra”, “Jumprava”, “Zodiaks”, arī Raimonda Paula, Imanta Kalniņa mūzika. Man ļoti patīk latviešu mūzika, un es domāju, ka Zigfrīda Muktupāvela balss ir viena no labākajām pasaulē. Vēlo astoņdesmito “Zodiaks”, manuprāt, ir pasaules līmeņa supergrupa, žēl, ka viņi nevarēja turpināt.
– Vai tev Latvijā ir kāda mīļākā vieta, kur labprāt dodies vai pavadi laiku?
Pateicoties podkāstam, man ir radusies laba iespēja reklamēt Jelgavu, jo pārsvarā viss notiek Rīgā, un ir ļoti laba sajūta, ka šis ir Jelgavas, nevis Rīgas šovs. Man ļoti patīk Jelgava, visu laiku aicinu cilvēkus braukt uz šejieni. Patīk arī Ķemeri, gan pilsētas daļa, gan nacionālais parks. Tai vietai ir ļoti bagāta vēsture, un es ceru, ka drīzumā tā varētu kļūt par vienu no Latvijas pērlēm. Ķemeru purva daļa man liekas unikāla un daudz iespaidīgāka vieta nekā citi parki. Esot tur, ir sajūta, ka atrodos uz citas planētas. Ļoti skaists ir arī jūras krasts, ļoti patīk, ka tur ir tikai koki, ka jūrmalas daļa ir aizsargāta, Amerikā jau sen būtu sabūvētas mājas.
– Tātad prom braukt tu neplāno?
Nekādā gadījumā! Jau no pirmā gada sapratu, ka vēlos šeit palikt. Amerikā visu laiku bija sajūta, ka es piederu kādai citai vietai, ka man jābūt citur. Latvijā tādas sajūtas vairs nav, jo es esmu tur, kur man ir jābūt.
Man vispār nepatīk ceļot. Izņemot, ja tam ir kāds mērķis, piemēram, aizpagājušajā vasarā ar sievu apbraukājām Latvijas pamestās baznīcas. Man nepatīk būt par tūristu, sēdēt lidostā. Manas mājas ir šeit, protams, joprojām esmu amerikānis, skatos ziņas, balsoju vēlēšanās, bet es neilgojos pēc Amerikas. Kādreiz, kad vasarās braucu atpakaļ uz Ameriku, es ilgojos pēc Latvijas. Sākums, protams, bija grūts, jo mana ģimene un visi draugi palika tur, bet ātri vien kļuva vieglāk. Esmu amerikānis, kam ļoti patīk dzīvot Latvijā.
– Kas tev patīk pedagoga darbā?
Tas ir it kā viegls jautājums, bet uz to nav tik viegli atbildēt. Kad biju bērns, ar prieku gāju uz bērnudārzu. Māsu vajadzēja uzpirkt, lai viņa ietu uz bērnudārzu, bet mani vajadzēja uzpirkt, lai ietu no tā prom. Man patika mācīt un vadīt stundas savām rotaļlietām. Arī skolā patika pilnīgi viss. Esmu strādājis ar sākumskolas bērniem, tādēļ jūtu vislielāko cieņu pret cilvēkiem, kas to darbu dara ilgstoši, jo viņiem visu laiku ir jādomā par uzvedību un disciplīnu. Man vairāk patīk darbs ar vidusskolēniem, jo tie ir ļoti dinamiski cilvēki, viņi grib mācīties un uzzināt vairāk par pasauli. Universitātes studenti ir diezgan pašpārliecināti, ir grūtāk ieviest jaunas idejas.
Es ļoti daudz mācos no saviem skolēniem, par viņu subkultūrām, piemēram, “TikTok” un citām platformām. Viņi dod daudz noderīgu padomu, arī kādu skarbāku atgriezenisko saiti, kas palīdz man kļūt par labāku skolotāju. Viņi ir mūsu nākotne! Mans uzdevums ir iemācīt skolēniem, kā saprasties ar medijiem, atšķirt patiesu informāciju no soctīklu muļķībām, kas ir ļoti lielā pārsvarā. Izglītošana ir vienīgais veids, kā varam ar to cīnīties.
Man patīk strādāt par pedagogu, nesen lasīju, ka ir ļoti daudz skolotāju, kas šajos tālmācības apstākļos grib aiziet no darba. Un es to saprotu, jo arī man ir draugi, kas strādā bankā noteiktas stundas dienā un, aizejot mājās, par darbu nedomā. Skolotāji tā nevar, paldies Dievam arī mana sieva ir skolotāja, un mēs viens otru saprotam. Es nespēju iedomāties, ka varētu darīt kaut ko citu. Esmu domājis, ka varbūt varētu strādāt kādā medijā, bet šī ir perfekta situācija, jo es varu veidot mediju kopā ar saviem skolēniem. Tas jau ļoti sen ir bijis mans sapnis, un es domāju, ka esmu savā vietā.
