Tik sen beidzies Otrais pasaules karš, noziedzīgākais, nežēlīgākais, absurdākais līdzšinējā cilvēces vēsturē, karš, kas atbrīvoja daudzu cilvēku zemiskākos instinktus, ļaunas visatļautības skurbinošo varas apziņu…
Tik sen beidzies Otrais pasaules karš, noziedzīgākais, nežēlīgākais, absurdākais līdzšinējā cilvēces vēsturē, karš, kas atbrīvoja daudzu cilvēku zemiskākos instinktus, ļaunas visatļautības skurbinošo varas apziņu, palīdzēja pārvarēt viņu nožēlojamo mazvērtību, iznīcinot simtiem un tūkstošiem neaizsargātu, nevainīgu cilvēku, tai skaitā bērnus un zīdaiņus, visus bez izņēmuma – tā tas bija iecerēts un tā tika realizēts. Tikai dažiem brīnumainā veidā izdevās izglābties. Protams, runa ir par ebreju un čigānu iznīcināšanu vācu okupācijas laikā. Tas notika arī mūsu dzimtenē, mūsu Latvijā, tātad mūsu mājās.
Noziegumi bija tik neģēlīgi, ka cilvēce tos nevar aizmirst, nevar piedot un nevarēs nekad.
Pirmā jau jūnija beigās Latvijā organizētā SD vienība bija Mārtiņa Vagulāna vienība Jelgavā. M.Vagulāns bija žurnālists un kopš pirmās dienas izvērsa rupju antisemītisma propagandu avīzē «Nacionālā Zemgale», kuru kopš 1941. gada 30. jūnija pats rediģēja un izdeva. Šis latviešu laikraksts gatavoja iedzīvotājus gaidāmajām ebreju slepkavībām, un, kā raksta A.Ezergailis pētījumā «Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941. – 1944.», «antisemītisma propagandas ziņā viņš bija ceļa cirtējs visas zemes mērogā. Viņš uzsūca katru antisemītisma niansi, kādu vien pamanīja, un caur Pērkoņkursta tīklu viņa formulētās idejas atbalsojās visā zemē».
Īsā laikā no pirmskara aizsargiem un policistiem M.Vagulāns izveidoja plašu SD organizāciju arī Bauskas, Tukuma un Jēkabpils rajonā, no kurienes pavēlēja atvest ebrejus nošaušanai uz Jelgavu. Augusta pirmajās dienās pilsētā un tās apkārtnē ebreju vairs nebija, kopējais noslepkavoto skaits bija ap 2000 cilvēku. Tika slepkavots arī tepat pilsētā, bet pamatā, protams, bijušajā šaujamlaukā netālu no Jelgavas – Šauļu ceļa.
Rīgā 2. jūlijā jurists un bijušais policists V.Arājs (arī bijušais jelgavnieks, Jelgavas ģimnāzijas absolvents) tika apstiprināts par latviešu SD komandas vadītāju. Tā bija ap 300 vīru liela zonderkomanda, kas 1941. gada vasarā un rudenī, ceļojot ar savu «slaveno» zilo autobusu, slepkavoja ebrejus Rīgā un visā Latvijā, kopumā nogalinot ap 30 000 cilvēku. Tolaik tai nebija citu uzdevumu. Grūti iedomāties, ka komandā bija virsnieks, kas ne tikai nekur nepiedalījās, bet pat nesaprata, kādā vienībā pieteicies. Lai nu tas paliek uz vecā vīra sirdsapziņas. Nav ilgs laiks, kad viņš stāsies Dieva tiesas priekšā. Viņa darbu liecinieki tur ir jau sen.
Par minēto var koncentrēti izlasīt minētajā A.Ezergaiļa grāmatā. Var iedziļināties arhīvu dokumentos, galu galā var apmeklēt ebreju muzeju Ebreju biedrības namā Rīgā. Var, ja jauns cilvēks, kas, kā saprotams, zināmā mērā pauž avīzes redkolēģijas viedokli, vēlas noskaidrot, kā tas varēja notikt, ka mūsu zemē mūsu vecāku un vecvecāku kaimiņi, paziņas, varbūt pat draugi vai radi pielika savu palīdzīgo roku šausmīgajās akcijās. Vai mums šodien nav jājūtas vainīgiem par tēvu grēkiem? Vai mums nemaz neietrīsas sirds, domājot par tām dienām? Vai jūs nejustos vainīgs, ja, nedod, Dievs, jūsu mājā jūsu radinieks būtu noslepkavojis kaimiņa bērnu un jūsu spēkos nebūtu bijis viņu aizkavēt? Vai vismaz atvainošanās upura radiniekiem nebūtu mazākais, ko jūs varētu darīt?
Dīvaini un drausmīgi M.Vagulāna avīželes antisemītiskās frāzes lasīt šodien Gunāra B. vēstulē redakcijai laikraksta 21. janvāra numurā.
«Zemgales Ziņu» Kultūras nodaļas vadītājs G.Āķēns pieļauj domu, ka vēsture varētu atkārtoties, ja latviešus pārāk kaitinās ar nepatīkamām atmiņām. Bet nav jau kam atkārtoties, ebreji ir pametuši šo zemi, kuru viņi tā bagātināja gan kultūrā, gan zinātnē un medicīnā, gan citās jomās. Un par to sāp sirds. Sāp sirds par mūsu tautu, kurai ir pietrūcis sirds inteliģences, lai notikušo novērtētu, sāp sirds par daudz cietušajiem latviešiem, kuros tomēr nav radusies līdzjūtība pret cilvēku ciešanām, sāp sirds par tiem maniem tautiešiem, kuri vēl šodien domā, ka ir labāki par kādu citu tautu.
Silvija Zemīte,
pensionēta ārste
