Katrai monētai ir divas puses. Ja mūsu valsts ir monēta, tad «ērglis» ir Rīga (vai Ventspils?), bet otra puse – lauki. Liekot lietā māņticību, jāsecina, ka, atrodot monētu ar uz leju vērstu «ērgli» – mēs to pat nepacelsim, jo tā noteikti nesīs nelaimi…
Katrai monētai ir divas puses. Ja mūsu valsts ir monēta, tad “ērglis” ir Rīga (vai Ventspils?), bet otra puse – lauki. Liekot lietā māņticību, jāsecina, ka, atrodot monētu ar uz leju vērstu “ērgli” – mēs to pat nepacelsim, jo tā noteikti nesīs nelaimi…
Laikā, kad par ES kandidātvalstu nabadzīgāko rajonu atzīta Latgale, valsts galvaspilsēta Rīga un par pilsētvalsti ar autonomu varu un noteikumiem pārtopošā Ventspils, turpina attīstīties un augt. Nule esam atspiedušies pret ES durvīm un saspringuši gaidām, kad tās sprāgs vaļā, lai varētu velties pāri slieksnim. Tur noteikti kāds būs norīkots, lai mūs… uzstutētu. Tie, kas ievelsies ES, noteikti nebūs laucinieki, jo viņi, par spīti neskaitāmajiem labklājības solījumiem, vēl nav tam gatavi.
Pilsēta un lauki vienmēr ir bijuši divi saturiski dažādi jēdzieni, taču šodien, šķiet, šī atšķirība ir samilzusi. Vērojama pat zināma ignorance starp šīm Latvijas pamatiedzīvotāju grupām. Latvija it kā sadalīta vairākās daļās kā torte. Tās vienā pusē ir saspraustas svecītes ar mūžīgo uguni, turpretim otra puse ir bez konservantiem un pat bez garnējuma. Pilsētā ir daudz iespēju darbam, izglītībai, izklaidei, sportam utt., kamēr laukos šādu iespēju nav. Cilvēki dzīvo tā, it kā desmit un vairāk gadu būtu sēdējuši mucā kā viedais ciniķis Diogēns, – kaili, vecāko paaudžu apmetņos, maizes kulēm kaklā… neapgrūtinot Latviju ar savu eksistenci un problēmām. Tās jārisina, skrejot līdzās nevis izdzīvošanai, bet gan nepieciešamībai iegūt cilvēka elementārās tiesības, ko bauda pilsētnieki: saņemt adekvātu atalgojumu par padarīto darbu, būt nodarbinātam, atļauties izskolot savus bērnus, saņemt laicīgu medicīnisko palīdzību arī mājas apstākļos utt. Par lielu ažiotāžu izvērtās niecīgās kompensācijas par dabas untumu radītajiem zaudējumiem lauku saimniecībās. Tās 2003. gadā gan tika grozītas un pētītas no visām pusēm, līdz galu galā tomēr laipni atvēlētas… Lai pārliecinātos savām acīm, apmeklēju vairākas saimniecības un sapratu, ka es tā dzīvot noteikti negribētu.
Maijas un Gunāra saimniecība ir neliela – zemi un māju finansiālu grūtību dēļ viņi pārdeva vietējam pusbagātniekam. Viņi ēd pašceptu maizi, rudenī sagādātās sēnes, medību sezonā samedītos meža zvērus un dārzeņus, kas ziemo pagrabā. Govi saimnieki pārdevuši, lai varētu izdot meitu pie vīra. Tagad arī piens kļuvis delikatese… Kad vaicāju, kāpēc tad abi spēcīgie ļautiņi nemeklē darbu, viņi tikai pavīpsnā, sak, tuvākajā miestā visi “kadri novākti” jau padomju laikos un nekust ne no vietas – viss tikai par “blatiem”. Kaimiņam pat esot lauksaimniecības tehnika vēl no kolhoza laikiem, taču arī viņš dzīvo, lai savilktu galus kopā.
Lielākā daļa rīcībspējīgo zemnieku no iestāšanās ES neko daudz negaida. Piedāvātās dotācijas lauku sakārtošanai, domājams, kļūs par realitāti tikai nelielai daļai lielo un vidējo saimniecību. Iemesls nemaz nav tik banāls. Cilvēki gluži vienkārši baidās ņemt kredītus, lai sakārtotu savu dzīvi – viņiem trūkst pašiniciatīvas un informatīvā atbalsta no pagasta. Trūkst semināru un pavisam elementāras izpratnes, kā sagatavot projektu. Jaunā paaudze bēgtin bēg uz lielo iespēju pilsētu Rīgu, lai laukos nekad vairs neatgrieztos. Neviens taču negrib savu dzīvi būvēt uz pussabrukuša mūrīša un nomirt, vedot lopus ganībās.
Situācija lauksaimniecībā apliecina veco labo patiesību, ka nākotnē bagātākie kļūs vēl bagātāki, bet nabagākie – nabagāki. Prātīgākie brauks uz pilsētu, lai baudītu labumus, ko piedāvā cilvēkam ar vidēju ienākumu līmeni, bet uzticīgie un nevarīgie kārtējo pavasari turpinās seglot veco kleperi, nespējot saprast – vai Latvija ir tikai Rīga?
Saīsināti no www.delfi.lv
