Vakar Latvijā vizītē ieradās Eiropas Komisijas prezidents Žaks Santērs, un tas ir vēsturiski nozīmīgs notikums pašreizējos apstākļos.
Vakar Latvijā vizītē ieradās Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žaks Santērs, un tas ir vēsturiski nozīmīgs notikums pašreizējos apstākļos. Ne viens vien politiķis un vēsturnieks ir jau sacījis presē, ka patlaban notiek jauna pasaules pārdalīšana, tikai šoreiz bez kariem. Tā ir ekonomiska dalīšana, un, tā kā Latvija nav tik neatkarīga, neitrāla un spēcīga kā Šveice vai Norvēģija, mēs nevaram pastāvēt ārpus valstu biedrošanās starptautiskā līmenī. Lai cik lielā mērā mūsu prātos vārds «savienība» būtu ieguvis negatīvu nozīmi, bez jebkādas savienības vai atbalsta neiztiksim. Mūsu situācijā tie ir vai nu Austrumi vai Rietumi, un izvēle vērsta uz Rietumiem. Latvijai Eiropas Savienības (ES) politika un uzņemšana tajā ir ļoti būtiska neatkarīgi no iestāšanās termiņiem. Tā nav nejaušība, ka gandrīz vienlaicīgi Latvijā ierodas EK prezidents un Krievijas prezidents piedāvā drošības garantijas. Tā varētu būt arī sacensība.
Žaka Santēra delegācijā Latvijā ieradās arī Reģionālās politikas un vienotības ģenerāldirektorāta Polijas un Baltijas valstu speciālistu grupas vadītājs Žans Trestors, kas ar Latvijas lietām gan iepazinies nesen.
Igaunija ES «patīk» labāk nekā Latvija. Ko lai dara, ja tādi ir reformu rādītāji, kas ir EK rīcībā. Pēc Ž. Trestora informācijas, Latvijas galvenie trūkumi esot pārāk gauss naturalizācijas process un augsts korupcijas līmenis, ko mūspusē gan apspriež samērā mazāk nekā EK viedokli par naturalizāciju. Ž. Trestors personīgi jūtas pārliecināts, ka Latviju uzņems ES, taču nav zināms, kad to nolems ES valstis. Interesanti, ka pirms izlidošanas uz Latviju viņa rīcībā bija informācija, ka Latvijā nav zemes un īpašumu reģistru, ka šeit, piemēram, nevar ieķīlāt zemi vai nekustamo īpašumu (!). Ko lai šeit bilst par mūsu ierēdņiem? Protams, ka EK pārstāvji nav pacentušies sīkāk izanalizēt Latvijas reformas un varbūt parakņāties paši savos rakstāmgaldos. Tieši tāpēc Latvijas Ārlietu ministrijai ir daudz intensīvāk jāpiegādā viņiem mūsu pozitīvā informācija. Visādi Latvijas specministri ES jautājumos braukalē pa ārzemēm, bet Eirosavienības vadoņi joprojām domā, ka esam «vēl kokos». Bieži runā par Latvijas tēla spodrināšanu, bet to nudien nevar novērot darbībā. Būtisks trūkums ir arī tāda nianse, ka G. Ulmanis nesagaida Ž. Santēru Latvijā, bet gan pats dodas vizītē uz Somiju. Tas noteikti var radīt iespaidu par mūsu nevērību pret ES un par interesi par Krieviju, ievērojot to, ar kādu plašumu apcer nesenās Jeļcina garantijas. Ja ņem palīgā latviskoto arābu teicienu par kalnu un Muhamedu, šoreiz kalns nāk pie Muhameda, bet pēdējais ir aizņemts ar Ibrahimu.
