4. jūlija «Ziņu» numurā bija pasaciņa par vecāko tēvadēlu. Tagad tās turpinājums. …Pagāja gadi, un pasaulē mācīties devās otrs brālis. Arī viņam izdevās salīgt darbu pie tā paša gudrā vīra pazemes bibliotēkā, pie kura bija strādājis brālis.
4. jūlija «Ziņu» numurā bija pasaciņa par vecāko tēvadēlu. Tagad tās turpinājums.
…Pagāja gadi, un pasaulē mācīties devās otrs brālis. Arī viņam izdevās salīgt darbu pie tā paša gudrā vīra pazemes bibliotēkā, pie kura bija strādājis brālis. Arī otrajam brālim līdzās darbam bija nepārtraukti jāmācās. Tikai darba algas nosacījumi bija citi: viņš uzzinās zemes bagātību sargu noslēpumus un gūs spēju šīs bagātības atdot savai tautai.
Pēc desmit nokalpotiem gadiem puisis devās mājup, bet pa ceļam viņš nonāca vēl kādā nabadzīgā savas valsts novadā. Tur viņš sastapa visskaistāko meiteni un to iemīlēja. Jāņu naktī abi devās meklēt papardes ziedu. Tas pusnaktī uzziedēja visskaistākajās krāsās, bet to atblāzmā kļuva redzami trīs vareni vīri – purvu, ezeru un zemes dzīļu bagātību sargi. Tie savstarpēji centās pierādīt, ka katrs no viņiem esot tas bagātākais. Saskaņā ar darba līgumu puisis uzklausīto par purvu, ezeru un zemes dzīļu bagātībām izmantoja novada turības radīšanā un vēl papildus bagātināja savu jau tā pārtikušo valsti.
Savāda situācija ir izveidojusies Latvijā. Masu informācijas līdzekļi nepārtraukti iedzīvotājiem stāsta, ka mūsu zemītē nav gandrīz nekādu dabas bagātību. Taču vāciešu, zviedru, somu «šeftmaņi» nemitīgi izved kokmateriālus, kūdru, kas iegūti gandrīz par velti, un atpakaļ ved no šīm supervērtīgajām izejvielām izstrādātas greznas mēbeles, krāsas, plastmasas un gumijas priekšmetus, riepas un citus ražojumus, prasot par tiem pasakainas cenas. Lai apjēgtu mūsu dabas bagātību patiesās izmantošanas iespējas Latvijas pārticības veidošanā, turpināšu stāstījumu par kūdru. Tai valstī jākļūst par vienu no svarīgākajiem kurināmā veidiem.
Kūdra ir viena no lielākajām mūsu zemes bagātībām. Kūdras purvi aizņem apmēram 10,7 procentus no visas valsts teritorijas, turpretī tādās zemēs kā Vācija tie ir jau gandrīz pilnībā izmantoti (palicis viens procents neizmantotu purvu). Latvijā ir 6800 purvu. Kopējo kūdras masu speciālisti vērtē apmēram no 1,5 līdz 2,0 miljardiem tonnu. Katru gadu purvos dabiskais kūdras pieaugums ir apmēram 1 miljons tonnu.
Kurināšanai izmantojama galvenokārt brūnā zāļu purvu kūdra. Tonna sausas zāļu purvu kūdras pēc siltumspējas ir līdzvērtīga 3,5 kubikmetriem malkas.
Izrādās, ka pēc siltuma potenciāla kūdras mūsu zemē ir apmēram desmit reižu vairāk nekā koksnes. Sakarā ar to (un arī ar to, ka ar ķīmiskās rūpniecības palīdzību koksne spēj dot pasakainu peļņu), būtu loģiski Latvijā par kurināmo pēc iespējas vairāk izmantot kūdru un saglabāt zaļo zeltu – mežu. Taču mūsu valstī pašlaik zinātne un saprāts ir nobīdīti malā. Par kurināmo aizvien vairāk izmanto malku, bet kūd-
ru – mazāk un mazāk. Palūkosimies dažos skaitļos.
Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā kūdras ieguve samazinājās vismaz piecas reizes. 1999. gadā iegūts tikai 0,55 miljoni tonnu kūdras. Tās ieguve uz vienu iedzīvotāju bija gandrīz 10 reižu mazāka nekā Somijā. Taču arī šis daudzums izmantots visai savādi. 0,3 miljoni tonnu kūdras tika eksportētas. Pašu enerģētikai izmantoja 0,2 miljonus tonnu, bet lauksaimniecībā – pakaišiem un kompostiem – tikai 0,05 miljonus tonnu. Tajā pašā laikā siltumenerģijas izmaksas
(USD/MWh) liecina, ka vislētākais kurināmais ir frēzkūdra – 8,38 lati. Mazuts – 10,54, dabasgāze – 12,40, ogles – 14 latu. Turklāt mazuts, dabasgāze un ogles taču tiek importētas ne jau par mazu samaksu.
Der atcerēties, ka, sākoties Otrajam pasaules karam, kad vairs nevarēja ievest akmeņogles, K.Ulmanis Latvijas tautsaimniecību īsā laikā sekmīgi pārkārtoja uz kūdras izmantošanas pamatiem. Rūpnīcu, lielo uzņēmumu, lokomotīvju krāsnis kurināja ar kūdru un celmu malku.
Tagad izrādās, ka mums naudu nav kur likt – 1999. gadā Latvijā kūdra importēta (!) no Igaunijas par USD 142 878; ik gadu lielas naudas summas par kurināmo tiek samaksātas Krievijai.
Tas viss notiek apstākļos, kad lielās platībās purvi ir sagatavoti izmantošanai un visumā kārtībā ir arī kūdras ieguvei vajadzīgā tehnika. Speciālisti lēš, ka jau tūdaļ varētu iegūt vismaz 50 miljonu tonnu kūdras. Kūdras ieguves atjaunošana daudziem cilvēkiem dotu darbu un iespēju samazināt izdevumus par kurināmā importu, tādējādi jūtami nostiprinot valsts budžetu. Svarīgi apzināties, ka kūdra mūsu zemē var būt kā viens no svarīgākajiem kurināmā veidiem vēl daudzus gadu desmitus.
Taču daudz lielāku ekonomisko efektu var dot kūdras ķīmiskā pārstrāde – kubikmetrs sausas kūdras vismaz 150 latu.
Ķīmiskai pārstrādei ļoti vērtīga ir sūnu purvu kūdra. To samērā viegli var pārvērst glikozē un no tās raudzējot iegūt etilspirtu: no kubikmetra sausas kūdras – 150 litru.
No Latvijas kūdru galvenokārt pērk vācieši, jo viņu purvi jau izmantoti. Taču viņi nopirkto kūdru pakļauj ķīmiskai pārstrādei. Parēķināsim, cik izdevīgs mums un cik vāciešiem var būt tāds darījums.
Dažs latviešu kūdras pārdevējs stāsta, ka viņam labi samaksāts – par kubikmetru kūdras 50 santīmu. Cits par dažiem hektāriem purva, no kura ārzemnieki izveduši ap 10 000 kubikmetru kūdras, saņēmis «lielu naudu» – ap 5000 latu. Bet tagad parēķināsim, cik liela šī summa patiesībā ir. Vācu uzņēmējs no kubikmetra kūdras, ko nopircis par 50 santīmiem, to pārvēršot etilspirtā tehniskām vajadzībām, iegūst apmēram 150 latu, bet no 10 000 kubikmetru, kas pirkti par 5000 latiem, – 1,5 miljonus latu. No šiem skaitļiem skaidrs, ka vairākiem kūdras purvu īpašniekiem būtu lietderīgi apvienoties un veidot pašiem savas kūdras ķīmiskās pārstrādes ražotnes. Turklāt tās dotu daudzkārt lielāku peļņu, ja rastos kombināti ar vairākiem cehiem, piemēram, pēc dotās vienkāršotās shēmas. Tādu perspektīvu kombinātu veidošanu valstij vajadzētu visnotaļ atbalstīt, bet kūdru pārdot ārzemniekiem (patiesībā atdot par velti) būtu jāizbeidz. Attīstītās zemēs labi saimnieki izmantotajos kūdras purvos iekārto zivju audzēšanas dīķus vai arī audzē dārzeņus.
