Nesen no Dānijas atgriezās grupa Latvijas zemnieku, kuru vidū bija arī Zaļenieku pagasta «Mežacīruļu» saimnieks Juris Cīrulis.
Nesen no Dānijas atgriezās grupa Latvijas zemnieku, kuru vidū bija arī Zaļenieku pagasta «Mežacīruļu» saimnieks Juris Cīrulis. Ne tikai par šo braucienu, bet arī par tā laikā vilktajām paralēlēm ar lauksaimniecību Latvijā ir šī viņa saruna ar «Ziņu» komentētāju Andreju Janavu.
Uz Dāniju braucām pēc firmas BASF uzaicinājuma, lai iepazītos ar tās piedāvātās lauksaimniecības ķīmijas iespējām un lietošanas pieredzi Vācijā un Dānijā. Bijām vairākās izmēģinājumu saimniecībās Vācijā, aplūkojām, kā tiek izmēģināti dažādi preparāti, lai paaugstinātu ražu un apkarotu graudu slimības. Lauku saimniecībā, kas pieder BASF firmai, izmēģina arī konkurējošo firmu piedāvāto ķīmisko produkciju. BASF strādā ar trīs četru gadu perspektīvu, lai zemniekiem ļautu iegūt maksimālas ražas un līdz ar to arī lielāku iespējamo peļņu.
Vai brauciena tematiku ierobežoja gluži praktiska ievirze?
Ne tikai. Iepazināmies ar daudzām saimniecībām, kas strādā ar modernām tehnoloģijām, smēlāmies vienu otru padomu un situācijas aprakstu, kas varētu noderēt Latvijas lauksaimnieku sabiedrībai, kas mūs varētu sagaidīt ES.
Un kas tad mūs sagaida?
Nevienā no diskusijām neizskanēja jautājums – iestāties Latvijai ES vai ne. Visi grupas dalībnieki bija gandarīti par to, ka ES jau sāk ar mums rēķināties kā ar nopietniem kolēģiem, ko gaida savā pulkā.
Un dāņu zemnieki? Vai viņi priecājas par Latvijas zemnieku ienākšanu tirgū? Kā nekā – jauni konkurenti…
Dāņiem nav nekas pretī, jo faktiski situācija Latvijā īpaši nemainīsies. Pašreizējo kontrabandu vai nelegālo preču plūsmu, par ko nesaņemam nodokļus, aizstās oficiālā naudas un preču plūsma… Domāju – arī nevienam latviešu zemniekam nevajadzētu uztraukties, ja «pēkšņi» mūsu veikalos parādīsies, piemēram, Dānijas izcelsmes gaļa. Faktiski mēs to ēdam vismaz desmit gadu!
Vai ir pamats domāt, ka tādā veidā tiks novērsta kontrabanda?
Pašlaik robeža, kur atrodas ES muitas posteņi, ir tikai vienā pusē – no mums uz rietumiem. Austrumos ir kas tāds, ko grūti nosaukt par pilnvērtīgu robežu, bet jebkura Latvijas pilsoņa interesēs ir, lai ekonomiskā robeža arī Zilupē darbotos efektīvi. Esot ES sastāvā, Latvija vairs nebūs kontrabandas krustceles. Patlaban vietējie muitnieki nespēj nodrošināt kārtību. Jābūt rotācijai arī viņu darbā. Kāda gan ir rotācija, ja muitnieks no Ludzas pāriet uz Valku vai otrādi? Ja uz austrumu robežas pie mums kādu nedēļu padarbotos, teiksim, beļģu brigāde, tad varētu just rezultātus. Es negribu redzēt latviešu muitniekus Latvijas muitā, gribu redzēt ES muitniekus ES muitā! Pašreizējā kārtība ļauj manipulēt ar zemajām algām un tā tālāk. Kādēļ dažādas struktūras patlaban spēj ietekmēt valdību – to mēs varam tikai nojaust.
Latvijas zemniekus visvairāk satrauc gaidāmās izmaiņas ES agrārajā politikā.
Jā, tagad visus priecē tas, ka ES maksās subsīdijas, ka paaugstināsies lauksaimniecības produkcijas cenas… Tomēr jārēķinās arī ar to, ka lielāks kļūs energoresursu cenas. Nelielais cenu kāpums, ko mums piedāvā ES par graudiem un pienu, tikai daļēji kompensēs arvien lielākās energoresursu izmaksas. Tas brīžiem aizmirstas. Par to domā arī paši eiropieši, jau tagad minimalizējot augsnes apstrādes tehnoloģijas, optimizējot apgrozāmo līdzekļu(piemēram, minerālmēslu) izmantošanu, tajā pašā laikā saglabājot optimālu produktu kvalitāti.
ES pati savā agrārajā politikā nepārtraukti kaut ko maina, atrodas meklējumos…
Tāpat kā mēs. Kāpēc mums tika piedāvātas zemākas subsīdijas nekā ES dalībvalstu pilsoņiem? Jāsaprot, ka tās ir pārāk augstas. Es prognozēju, ka pilsētniekiem ar laiku būs jāsamierinās ar to, ka maize, piens, gaļa maksās tik, cik tā reāli maksā, nevis tirgus tiks izkropļots ar zemniekiem maksātām subsīdijām, lai lielveikalu tīklā parādītos preces par pazeminātu cenu. Aprēķins ir vienkāršs: pilsētās taču dzīvo 93 procenti iedzīvotāju, bet tikai septiņi procenti ražo lauksaimniecības preces. Turklāt pilsētās ir arī koncentrēts vairāk vēlētāju. Ir vieglāk valdīt, ja vairumam sabiedrības aizbāž muti un piebāž vēderu ar lētāku preci. Tomēr domāju, ka ilgam laikam naudas subsīdījām nepietiks.
Bet vai tomēr varam sagaidīt arī kaut ko iepriecinošāku?
Ļoti gaidām ES strukturālos fondus, kas jau ir pieejami un ar kuru palīdzību ceram sakārtot savas saimniecības. Pirmās Latvijas republikas laikā teica tā: lai «uzstutētu» kārtīgu, 20 līdz 40 ha lielu saimniecību, nepieciešams 15 gadu. Mūsdienās neatkarīgā valstī esam nodzīvojuši 12 gadu, bet mums joprojām gandrīz nemaz nav Eiropas izpratnē kārtīgu saimniecību. Arī eiropieši būvējas, pārstrukturējas – lai pārkārtotu tehnoloģijas, taupītu resursus. Bijām saimniecībā, kam pieder apmēram 1000 ha lielas platības Rietumvācijā un tikpat daudz bijušajā Austrumvācijā. Attālums starp īpašumiem – apmēram 300 km. Puiši ne pa jokam noņemas, lai saimniekošana būtu efektīva. Arī šajā saimniecībā, tāpat kā visā Eiropā, ražošana attīstās milzīgā tempā, pārsniedzot dzīves ritma normālo psiholoģisko slieksni. Taču tikai tādā veidā perspektīvā ir cerības izdzīvot.
Kādi ir jūsu subjektīvie iespaidi, salīdzinot lauksaimniecību Dānijā un Vācijā?
Vācija latvietim šķita mīļāka. Arī tur nepaspēj šo to izdarīt, nav tik ideāli lauki. Toties Dānijā viss ir tik perfekts, ka pat kļuva neomulīgi. Brauc pa lielceļu un redzi, ka viss vienā augumā, kvieši kā jūra, jau pa autobusa logu redzi, ka tur hektārā ir 12 tonnu… Toties dāņi ir tie, kas mūs visvairāk atbalsta, tur neviens neraugās uz mums kā uz konkurentiem.
Jūs redzējāt daudz modernu saimniecību, vai ir cerības kādreiz tām līdzināties?
Noteikti ir cerības un ne tikai. Vairākām saimniecībām, kur pabiju brauciena laikā, mūsējie zemnieki pat «ieliek», vismaz neatpaliek no tām. Latvijā ir saimniecības, kur iegādāti pat vēl modernāki agregāti, tehnika. Tas pie mums panākts ar SAPARD, ar nacionālajām subsīdijām.
Piemēram, jūsu saimniecībā esot visā Eiropā vienīgā sējmašīna, kas paredzēta graudu sējai bez augsnes aršanas…
Jā, ļoti ražīga: 20 darba stundās ar to var apsēt 120 hektāru… Tehniskajā jomā mūsu lielie saimnieki no Eiropas līmeņa neatpaliek it nemaz. Cits jautājums, cik ilgā laikā mēs to esam dabūjuši gatavu… Ja nebūtu Otrā pasaules kara un sekojošo traucējumu, mēs būtu līdzvērtīgi. Jaušams, ka arī 12 neatkarības gados esam panākuši diezgan daudz, taču jāņem vērā, ka mums ir ļoti slikti ceļi, infrastruktūra vispār. Nākamo piecu gadu laikā tādēļ varam piedzīvot papildu grūtības. ES sastāvā tieši šīs grūtības būs vieglāk pārvarēt, jo pašu spēkiem vien aizvadītajos gados nespējām neko izdarīt.
Vai ne tāpēc, ka ilgs laiks pagāja, politiķiem savā starpā rīvējoties?
Septiņus astoņus gadus valstij atņēma privatizācija. Latvijas pirmās valsts laikā situācija bija labvēlīgāka nekā beidzamajos gados, dalot padomju laika mantojumu, plēšoties. Politiķiem 90 procentu laika paiet, «kārtojot lietas». Reizēm negribot jāsalīdzina: lai cik labi vai slikti bija pirms tam piedzīvotie laiki, bet toreiz Latvijas vietvalžiem bija lietderīgs «priekšnieks no Maskavas». Tā lielā mērā bija virskontrole. Bet tagad 12 gadu laikā nav bijis nekādas uzraudzības, tikai patvaļa. Nesaku, ka vajadzētu kādam te braukt un aizrādīt, bet pie mums taču nemaz netiek nodrošināta valdības ierēdņu rotācija, ierēdnis – cietāks par titānu un dimantu, lai gan, manuprāt, ierēdņiem būtu jābūt kā lazdas maikstīm – jāseko līdzi manām domām, idejām. Nekur pasaulē nevienam «sēdekli» nedod par skaistām acīm, bet par to, lai ievērotu sabiedrības intereses un arī etiķeti. Tur nav kā pie mums: bez izglītības, uz ielas uzauguši, bērni vēlāk meklē darbu policijā vai brauc uz ārzemēm strādāt. Amatus ieņem cilvēki, kas savu reputāciju vairākkārt apdraudējuši… Vairākkārt gaidījām: lūk, kāds ir sasmērējies, nu viņš demisionēs. Vai ir bijis Latvijā tāds gadījums?! Tādēļ vien mums ES vajadzīga kā zivij ūdens – lai tiktu nodrošināta virskontrole, rotācija. Tagad peramies pa dūņām, kuru kvalitāti nosaka Saeima. Jāizbeidz politiķu un ierēdņu patvaļa, un ļoti ceru, ka no nākamā gada 1. maija tā arī tiks iebeigta.
Vai tik ļoti esat par to pārliecināts?
Sabiedrība novesta tik tālu, ka ir jāizšķiras, kas tai piemērotāks – reanimācija vai rehabilitācija, jo atveseļošanās procesam jānāk. Vai tas ir normāli, ja sadzīvē runājam: vienam bērni Vācijā, citam Amerikā, Anglijā strādā… Un mēs vēl priecājamies par to! Tas nav normāli. Tā nav gripas pazīme, bet daudz nopietnāka sērga. Tādēļ nākamā gada 1. maijs var būt tā diena, kad Latvijai sāks vai nu «dot potes», vai liks ievērot pareizu režīmu, jo arī ar dzīvesveidu var ārstēt.
