Karatists Kalvis Kalniņš kļuvis par 2017. gada Eiropas karatē čempionu. Latvijas pārstāvjiem čempionāta 52 gadu pastāvēšanas vēsturē goda pjedestāla augstāko pakāpienu izdevies iekarot pirmoreiz.
Latvijas Olimpiskās vienības stipendiāta K.Kalniņa kontā jau iepriekš bija 2012. gadā izcīnītais sudrabs un 2013. gadā iegūtā bronza. “Ļoti gribējās to zeltu. 2012. gadā biju tam ļoti tuvu – finālcīņā divi tiesneši bija par mani, trīs – par pretinieku. Šoreiz izdevās,” astoto reizi Eiropas pieaugušo čempionātā startējušais Kalvis atzīst, ka par medaļu kolekcijas vērtīgo “noapaļojumu” ir ļoti priecīgs.
Līdz 60 kilogramu svara kategorijā jelgavnieks pirmajā cīņā uzvarēja gruzīnu Dāvidu Tkebučavu, otrajā – sāncensi no Itālijas Andželo Kresčenco, ceturtdaļfinālā pieveica krievu Jevgeņiju Plahutinu (2:1), pusfinālā – mājinieku Eraju Šamdanu (2:1). Finālcīņā, kur K.Kalniņa pretinieks bija Marko Antičs no Serbijas, – 1:0 Latvijas karatista labā.
– Kā vērtē savu fināla pretinieku? Vai biji ticies ar viņu jau iepriekš? Un pārējie sāncenši? – “Ziņas” lūdza čempionu raksturot ceļu līdz titulam.
Ar Marko iepriekš biju ticies divas reizes, abās 1:0 manā labā. Pēdējā bija U21 pasaules kausa turnīrā, šķiet, 2009. gadā. Bet šoreiz faktiski finālā sanāca vieglākais pretinieks, jo visi spēcīgākie pēc izlozes trāpījās apakšgrupā. Gan gruzīnim, gan itālietim un Krievijas sportistam, kurus tagad izdevās pieveikt, iepriekšējās tikšanās reizēs biju zaudējis. Ar Eiropas U21 čempionu no Turcijas gan tikos pirmoreiz, un sīvā cīņā uzvaru izdevās izraut tikai pēdējās sekundēs.
– Pamatīgs lēciens sanācis arī Pasaules karatē federācijas (WKF) reitingos – aktuālajā no 12. vietas uz sesto, bet “visu laiku” vērtējumā no trešās uz otro.
Tā ir, taču īstā “skaitīšana”, lai kvalificētos 2020. gada Tokijas olimpiādei, sāksies nākamgad un no nulles.
– Pašreizējās pozīcijas tātad vairāk pretinieku un varbūt arī tiesnešu respektam?
Nav jau tā, ka es būtu galīgi nezināms, bet, jā – pretinieki droši vien vēl vairāk pētīs manas cīņas videoierakstos, pašam būs vēl svarīgāk ko pielikt klāt, lai pārsteigtu.
– Gada nozīmīgākās sacensības aiz muguras, kas vēl priekšā?
Pārsvarā laiku veltīšu fiziskajai sagatavotībai. Septembrī būs pēdējais posms premjerlīgā, kur kopvērtējumā pašlaik esmu trešajā vietā. Vienu iepriekšējo posmu Marokā izlaidām, lai labāk sagatavotos Eiropas čempionātam. Augusta sākumā plānots divas trīs nedēļas pavadīt Malaizijā, patrenēties kopā ar turienes valsts izlases sportistiem, kas gatavojas pasaules spēlēm. Iespējams, piedalīšos arī kādā no slavenā Spānijas trenera Antonio Olivas semināriem – viņš bija viens no maniem pirmajiem augsta līmeņa skolotājiem karatē zinībās. Rudens pusē ir arī pāris zemāka ranga, tā dēvētās sērijas A, sacensības – viens posms Turcijā un viens oktobrī Okinavā, Japānā, kur abiem ar treneri Maksimu Ivančenko gribētos nokļūt. Ja finanses atļaus.
– Šogad esi Latvijas Olimpiskās vienības B sastāva stipendiāts. Vai nākamgad varētu tikt iekļauts A sastāvā?
Par to notiks balsošana. Pēc rezultātiem tā varētu būt.
