Aprīļa sākumā Rīgā notika Latvijas jaunatnes kongress, kurā piedalījās jaunatnes sabiedrisko organizāciju, studentu, skolēnu pašpārvalžu, profesionālo mācību iestāžu un pašvaldību konferenču izvirzītie pārstāvji.
Aprīļa sākumā Rīgā notika Latvijas jaunatnes kongress, kurā piedalījās jaunatnes sabiedrisko organizāciju, studentu, skolēnu pašpārvalžu, profesionālo mācību iestāžu un pašvaldību konferenču izvirzītie pārstāvji.
Kongresa mērķi bija izvērtēt Latvijas jaunatnes darba organizāciju, struktūru un to darbības rezultātus valsts un pašvaldību līmenī; aktualizēt jaunatnes problēmas un vajadzības, veicinot mērķtiecīgas jaunatnes politikas veidošanu visos sabiedrības pārvaldes līmeņos; popularizēt jaunatnes pašpārvaldes nozīmi un formas, sekmējot pašu jauniešu iesaistīšanos savu problēmu risināšanā un sabiedrības dzīves veidošanā; iekļaujot jaunatni, kā arī tos, kas strādā ar jaunatni, jaunatnes politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā.
Par galveno kongresa mērķi varētu uzskatīt uzdevumu apstiprināt jaunatnes likumprojekta rezolūciju. Jaunatne ir trešā daļa no pasaules, arī Latvijas, iedzīvotājiem, tādēļ mūsu valstī jaunatne ir jānosaka kā sociāla demogrāfiska grupa, ko veido personas vecumā līdz 27 gadiem.
Šāds jaunatnes likumprojekts nepieciešams, jo Latvijā jaunatnes politika nav noteikta kā valsts funkcija, jaunatnes darbam nav skaidra attīstības modeļa, trūkst jaunatnes politikas normatīvās bāzes, kā arī vērojama sabiedrības pārvaldes un lēmējinstitūciju neieinteresētība un neinformētība jaunatnes jautājumos. Tāpat uzmanība Latvijā jāvērš uz jaunatnes stāvokļa pasliktināšanos un negatīvo sociālo tendenču – alkoholisma, narkomānijas, noziedzības, prostitūcijas, bezdarba, klaiņošanas, vērtību degradācijas – dinamisku pastiprināšanos jaunatnes vidū.
Socioloģisko pētījumu rezultāti liecina, ka pēdējo 15 gadu laikā mainījusies skolu jaunatnes vērtību orientācija un struktūra. Deviņdesmito gadu beigu jaunatnei ir raksturīga mazāka dažādu kultūras vērtību nozīme. Salīdzinājumā ar 1983. gadu 1997./98. gada abiturientu vidū sevišķi samazinājusies vērtība tādām jomām kā lasīšana, teātra, koncerta vai izstādes apmeklējums. Lielāka nozīme ir televīzijai un video, varētu teikt, pasīvai vērošanai un vērtēšanai. Šīm nodarbēm jaunieši velta vidēji 11 līdz 12 stundu nedēļā. Salīdzinot ar 1983. gadu, skolu jaunatnes acīs samazinājusies vērtība arī sportam.
Lielai daļai jauniešu trūkst zināšanu un izpratnes par savām tiesībām, pienākumiem un to
realizācijas iespējām demokrātiskā un pilsoniskā sabiedrībā.
Spēkā esošie likumdošanas akti nenosaka jaunatnes politiku kā valsts funkciju. Tādēļ par jaunatnes darba attīstības perspektīvām diemžēl var runāt diezgan rezervēti. Salīdzinot jaunatnes politikas situāciju Latvijā un citur, mūsu valstī vēl nevar runāt par normālu jaunatnes politikas pārvaldes sistēmu, kas nodrošinātu tās īstenošanu visos līmeņos un veicinātu sistemātisku un mērķtiecīgu valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju sadarbību jaunatnes jautājumu risināšanā. Tāpēc īpaši nepieciešams jaunatnes likums, kas izskaidrotu jaunatnes politikas terminus, noteiktu valsts un pašvaldību institūciju atbildību un funkcijas jaunatnes politikas īstenošanā.
Vienlaicīgi ir jādomā par jaunatnes politikas pārvaldes sistēmas sakārtošanu, novēršot funkciju dublēšanos. Svarīgi, lai jaunatnes darbā īpašu lomu uzņemtos paši jaunieši, iesaistoties lēmumu pieņemšanā un jaunatnes politikas īstenošanā. Lielāka uzmanība jāvelta arī sabiedriskās domas veidošanai, jo jaunatnes jautājums ir visas sabiedrības nākotnes jautājums.
