Neviens vairs nav īpaši jāpārliecina par to, ka nav gudri dalīt ādu, kamēr lācis vēl mežā. Bet ko lai dara, ja ir pīrāgs, kurš teju teju var izslīdēt no rokām un kura dalīšana ik pa laikam tiek uzticēta citiem?
Neviens vairs nav īpaši jāpārliecina par to, ka nav gudri dalīt ādu, kamēr lācis vēl mežā. Bet ko lai dara, ja ir pīrāgs, kurš teju teju var izslīdēt no rokām un kura dalīšana ik pa laikam tiek uzticēta citiem?
Latvija ir kā tāds pīrādziņš. Nav svarīgi – sāļš, rūgts vai salds, taču kamēr tajā iekšā ir kaut drusciņa naudas, tas šķiet ļoti kārojams daudziem politiķiem.
Pieņemsim, ka sākotnēji iecere mūsu valstī veikt administratīvi teritoriālo reformu bija ideālistiski nesavtīga. Tā teikt, pašiem jau gabals nenokritīs, bet Eiropai būs tīkami. Mūsu līdzšinējām valdībām nesavtīgums vispār ir raksturīgs. (Piemēru? Cik uziet: kopš neatkarības atjaunošanas valsts (tas ir, visas sabiedrības) īpašums dāļāts labiem cilvēkiem un ārzemniekiem, knapajā valsts budžeta jostā arvien no jauna atradušies jauni caurumi, lai varētu «savilkt galus» un samaksāt miljoniem latu sodu ārzemju firmām un tamlīdzīgi.)
Tātad par reformu: tas, kas sākotnēji bija iecerēts pat gluži labi vai vismaz kā nevainīgs eksperiments, gadu ritumā pārvērtās ieilgušā, vienmuļā un netīkamā murgā. Bija jāpaiet gadiem, lai beidzot (tikai iepriekšējās valdības laikā) idejai tiktu kaut baltiem diegiem, tomēr «pietrāklēts» oderējums. Tika pasludināti vairāki reformas modeļi, no tiem viens pat samērā argumentēti nopamatots – tas, kas paredzēja Latviju sadalīt (nosacīti!) 102 novados. Un faktiski jau no tā brīža arī sākās ja ne gluži masveidīga, tad tomēr (nosacīti!) aktīva pagastu brīvprātīga apvienošanās novados. Pīrāga dalītāji jau vēzēja nazīšus un ūjināja pa pagastiem atbalstītājus, kuru saradās pat samērā daudz: kādi desmit novadi Latvijā jau izveidoti, kūniņu stadijā vairāki citi – gatavodamies izspurgt krāšņajā, atbilstoši Eiropas standartiem akurāti sagrafētajā pasaulē līdzīgi tikpat rūtainiem tauriņiem…
Bet tad pie varas nāca citi nazīšu vicinātāji. Tiesa, sākotnēji viņi, gan sludinādami jaunus laikus, pavisam nopietni un autoritatīvi pavēstīja, ka «atbalsta» iepriekšējos laikos pieņemto etalonu – 102 kumosos sadalītu valsti. Taču tagad izrādās, ka jaunlaiku varoņu miesās (ne prātā, jo ar prātu tas grūti aptverams) praktiski deviņus mēnešus tikusi iznēsāta ideja Latvijas rausi tomēr sadalīt 33 gabalos, piedodiet, novados.
Katru, lai arī murgainu, taču publiski paustu ideju ir pieņemts pamatot. Turklāt pamatot nevis deklaratīvi (sak’ vienkārši tā būs labāk), bet argumentēti. Savukārt argumenti ir jāsijā, jāvētī un ar tiem jāiepazīstina. Nu mums nav nekā: ne argumentu, ne iepriekš veiktu pētījumu, kas liecinātu par kaut kādu loģiku, ne galu galā jebkādu ekonomisko aprēķinu. Vienkārši piecēlās viens pozīcijas partijas pārstāvis un pateica: turpmāk jābūt tā, nevis šitā.
Jāatzīst, nav jau racionāli, ja par pašvaldību uzskata un attiecīgu funkciju pildīšanu gaida no tādām pagasta padomēm, kuru teritorijā ir (plus, mīnus daži) divsimt iedzīvotāju. Taču kurš var apgalvot, ka 33 pašvaldības, tas ir, 1/33 daļa Latvijas, ir īstais, pareizais lielums? Tāds vīrs vēl nav kāpis nevienā tribīnē. Toties ir desmiti un simti tādu, kuri apgalvo: partijas «Jaunais laiks» «iniciatīva» ir bezkaunīgs savas varaskāres demonstrējums; administratīvi teritoriālais iedalījums 33 novados (vienalga taču, kā saukt – kaut apgabalos, lēņos vai kantonos) var novest pie nepieredzētas varas centralizācijas; galu galā principiāli iespējams izveidot «sistēmu», kur vienas ministrijas paspārnē darbosies 26 (vai 33 – nav lielas starpības!) «departamenti», kurus nu nekādi nevarēs saukt par pašvaldībām, tas ir, par iedzīvotāju vēlētām institūcijām… Pakļautības kārtībā «departamentiem» būs pildāms «galvgaļa» diktāts – ne vairāk.
