Latvijas armijas pamati likti 1918. gada 3. decembrī, kad Rīgā sākās virsnieku rezerves (Neatkarības) rotas, studentu un Latgales rotas formēšana. 1919. gada 27. janvārī Rīgā ieradās Cēsu rota.
Latvijas armijas pamati likti 1918. gada 3. decembrī, kad Rīgā sākās virsnieku rezerves (Neatkarības) rotas, studentu un Latgales rotas formēšana. 1919. gada 27. janvārī Rīgā ieradās Cēsu rota. No šīm rotām tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons, un par tā komandieri tika iecelts pulkvedis Oskars Kalpaks. Bataljons no Rīgas atkāpās uz Kurzemi un pie Ventas iesaistījās kaujās pret sarkano armiju. Bataljons papildinājās ar brīvprātīgajiem un pārtapa par brigādi, bet Bauskā nodibinājās Bauskas bataljons.
1919. gada februārī Igaunijā ar Valmieras kājnieku pulka formēšanu tika likti pamati Ziemeļlatvijas brigādei. Tā cīnījās Vidzemē un ar kaujām virzījās uz Rīgu.
1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Latvijas karaspēkā lielā skaitā sāka pieteikties latviešu virsnieki un strēlnieki no Krievijas impērijas armijas, kā arī brīvprātīgie zemnieki un strādnieki.
1919. gada 6. martā pie Airītēm Saldus rajonā pārpratuma kaujā ar Borka vācu daļām krita pulkvedis O.Kalpaks. Atvbrīvošanas cīņas tālak vadīja kapteinis Balodis, kurš vēlāk kļuva par ģenerāli un Latvijas kara ministru. Kalpaka gars iedvesmoja atbrīvošanās cīņu dalībniekus un mājoja Latvijas armijā visā tās pastāvēšanas laikā.
Par Latvijas armijas un Lāčplēša dienu izraudzīja 11. novembri, kad apvienotā Latvijas armija kaujā par Rīgu sagrāva ienaidnieku.
Latvijas armija ir veidojusies no brīvprātīgajiem, bet obligātais karaklausības likums Latvijā tika pieņemts tikai 1923. gada 17. jūlijā.
1920. gadā Latvijas teritorija tika atbrīvota no sarkano bandām un vācu karapūļiem. Cīņām beidzoties, Latvijas armijā bija 75000 brīvprātīgo karavīru.
Latvijas nacionālā armija sargāja Latvijas drošību un brīvību līdz 1940. gada 17. jūnijam.
1939. gada 1. septembrī ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš. Polijas armija tika sagrauta divās nedēļās, tās teritoriju sadalīja Vācija un Padomju Savienība. 1940. gada vasaras sākumā draudošs kļuva Latvijas stāvoklis. Pēc Latvijas armijas pavēlniecības izstrādātā plāna karaspēka vienības tika izvietotas stratēģiski svarīgākos punktos. Tika izstrādāts vispārējās mobilizācijas plāns un iesaukti rezervisti.
1940. gada 14. jūnijā sarkanarmieši iebruka latviešu robežsargu mītnē Masļenkos, to nodedzināja, noslepkavoja vairākus robežsargus, vienu sievieti un vienu skolnieku.Tā bija provokācija un Latvijas valsts traģēdijas sākums. Latvijas armijai un flotei tika nodota trauksmes pavēle.
1940. gada 17. jūnijā Padomju armija pārgāja Latvijas robežu un vienā dienā okupēja visu teritoriju. Latvijas armija bija gatava cīņai un gaidīja pavēli. Tās nebija. Armijas daļas atgriezās savās mītnēs, rezervisti tika demobilizēti.
Noskaņojums bija nospiedošs. Pēdīgi Latvijas armijā tika iecelti politiskie vadītāji poļitruki un tā tika pārdēvēta par Tautas armiju…
Sākās latviešu virsnieku deportācija, apcietināšana un slepkavošana. No pārpalikušajiem izveidoja latviešu 24. teritoriālo korpusu un tajā tika iekļauti krievu, mongoļu tautības jauniesauktie no Padomju Savienības. Sākās Latvijas armijas uniformu pārveidošana, šim nolūkam izmaksāja tā saukto «pogu naudu». Bija jānoņem uzpleči, jāpiešuj sarkanarmijas pogas, jāuzliek sarkanarmijas dienesta pakāpes, ieroču šķiru simboli un pie cepures sarkanā zvaigzne Latvijas valsts ģerboņa un saulītes vietā. Tas bija vislielākais pazemojums un negods Latvijas armijai.
Pēc tam grupai augstāko latviešu virsnieku vajadzēja doties uz Maskavu militāro zināšanu papildināšanai. Neviens no viņiem nekad vairs neatgriezās. Arī Latvijā turpinājās latviešu virsnieku šaušana, mocības čekas pagrabos un deportācijas. No Litenes 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīrijas nāves nometnēm tika deportēti 564 latviešu virsnieki un tikai retam no viņiem pēc ilgiem verdzības gadiem bija lemts atgriezties Latvijā. Litenē nošauto virsnieku skaits nav zināms, bet atrastas ir 11 virsnieku mirstīgās atliekas.
Latvijas nacionālās armijas plānveidīgā iznīcināšana tika pabeigta 1941. gada jūnijā, pirms Padomju Savienības un Vācijas kara sākuma.
Latviešu karavīri ir nežēlīgi malti kara dzirnavās, bet arī vistraģiskākos brīžos bija un palika uzticīgi savai tēvzemei un tautai.
