«Šī diena ieies vēsturē,» tā ceturtdien teica mūsu Valsts prezidente un virkne NATO dalībvalstu līderu. Vai patiešām šī NATO vēsturē lielākā paplašināšanās kopš organizācijas dibināšanas 1949. gadā ir tik ievērojams notikums, rādīs tikai laiks.
«Šī diena ieies vēsturē,» tā ceturtdien teica mūsu Valsts prezidente un virkne NATO dalībvalstu līderu. Vai patiešām šī NATO vēsturē lielākā paplašināšanās kopš organizācijas dibināšanas 1949. gadā ir tik ievērojams notikums, rādīs tikai laiks. Katrā ziņā daudzi Rietumu politiskie analītiķi uzsver, ka Baltijas valstu pievienošanās NATO iezīmē aukstā kara beigas un nodrošinās neatgriezenisku neatkarību. Ļoti iespējams, ka tā, bet šīs frāzes Rietumvalstu politiskie līderi un diplomāti kladzina ik uz soļa, tādēļ īstas pārliecības par to, kas mainīsies, nav.
Arī Latvijas politiķi savos izteikumos nav pieticīgi, norādot, ka uzaicinājums pievienoties NATO ir pēdējo 10 gadu ievērojamākais notikums. Ļoti iespējams, taču diezin vai lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju šis uzaicinājums asociējas ar kaut ko tik nozīmīgu. Jā, iespējams, kādu pārņem īslaicīgs emocionāls gandarījums, bet tas ir arī viss, jo NATO būtībā ir auksta, vairāk valsts prestiža un politiskās drošības (mazāk militārās) organizācija un valsts iekšpolitiku praktiski neietekmē, ja nu vienīgi ar kārtējiem «brīvprātīgi obligātajiem» ierosinājumiem. Būtībā jāatzīst, ka izvēle ir izdarīta par labu drošībai. Atklāts gan paliek jautājums: drošībai no kā? Tādēļ atļaušos apgalvot, ka Latvijas pats lielākais ieguvums pēc pievienošanās NATO nebūs vis drošība, bet gan stabilitāte un atpazīstamība, jo lielākā daļa pasaules iedzīvotāju noteikti nav dzirdējuši par tādu Latviju, bet pavisam noteikti ir dzirdējuši par Ziemeļatlantijas aliansi, par kuras locekli vismaz formāli jau 2004. gada pavasarī kļūs arī Latvija.
Šis faktors noteikti stiprinās mūsu ekonomiku ar ārvalstu investīcijām, jo investori lielākoties vēlas izvairīties no papildu riska, īpaši jau tādēļ, ka ar katru gadu Latvija kā valsts kļūst arvien dārgāka, sākot ar infrastruktūras izmaksām un cilvēkresursiem un beidzot ar visur piesaukto korupciju un lobismu.
Tagad atliek gatavoties iestāšanās sarunām NATO, kuras paredzēts noslēgt jau 2003. gada aprīlī. Tikai tajās īsti noskaidrosies, kādas tad ir NATO prasības Latvijai, jo līdz šim oficiālas prasības attiecībā uz militāro līdzdalību nav izvirzītas. Arī par finansu jautājumiem sarunas vēl priekšā. Atklāti sakot, šī situācija šķiet visai dīvaina, jo pat vēl tagad, kad jau esam oficiāli uzaicināti pievienoties NATO, mums precīzi nav skaidras šīs organizācijas prasības pret topošo kandidātvalsti. Ir tikai nojautas un prognozes, taču par to, cik tas ir precīzi, skaidrības nav. Provizoriski Latvija līdzdarboties NATO militārajās aktivitātēs un miera uzturēšanas operācijās varētu ar Latbat (īpaši sagatavota kaujas vienība Baltbat sastāvā) un vairākām speciālajām vienībām, piemēram, sapieriem, militārajiem policistiem un mediķiem, kā arī nākotnē ar īpaši apmācītu ūdenslīdēju brigādi un diviem autonomiem kājnieku bataljoniem, kuriem uzticētu individuālas misijas. Vēl līdztekus minētajām vienībām, pēc aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska rīcībā esošās informācijas, Latvijai būs jāsagatavo bioķīmisko ieroču eksperti, glābšanas un meklēšanas speciālisti, kā arī dažādu tehnisko ierīču pārzinātāji. Attiecībā uz finansiālo līdzdalību Latvijai NATO kopbudžetā ik gadu būs jāiemaksā ap trīs miljoni ASV dolāru, taču šie aprēķini nav precīzi, jo veikti proporcionāli Polijas, Ungārijas un Čehijas maksājumiem. Savukārt valsts aizsardzībai ik gadu būs jāatvēl vismaz divi procenti no IKP. Tiek plānots, ka vismaz 25 procenti no valsts aizsardzības budžeta ik gadu tiks ieguldīti bruņojuma un ekipējuma iegādei.
Attiecībā uz Latvijas nākotni NATO jau tagad var visai droši teikt, ka šī organizācija līdz ar katru tās paplašināšanās kārtu arvien vairāk attālinās no tiem principiem un idejām, kādēļ tika radīta Ziemeļatlantijas alianse. Proti, lai novērstu potenciālos kara draudus, kurus tieši tagad provocē viens no NATO karognesējiem Džordžs Bušs. Īpaši tas attiecas uz NATO līguma nu jau par mītisko kļuvušo 5. paragrāfu, kas paredz, ka uzbrukums jebkurai NATO dalībvalstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visai aliansei. Jāatceras gan, ka šis punkts neuzliek par pienākumu iesaistīties karadarbībā, tas vienkārši nostāda uzbrucējvalsti un alianses dalībvalstis kara stāvoklī. Ir pavisam skaidrs, ka jau tagad šis princips nedarbojas, kur nu vēl pēc paplašināšanās, kad NATO ietilps 26 valstis. Jāizsaka pamatotas šaubas, vai tik daudzu valstu savienība ar neviendabīgām interesēm spēs pieņemt kā politiski, tā militāri svarīgus jautājumus, turklāt šeit ir svarīgs vienbalsības princips.
Tomēr arī palikt ārpus šīs alianses būtu liela kļūda, jo jebkurā gadījumā piedalīties pasaules politiskās drošības veidošanā ir nozīmīgāk nekā saglabāt mistisko neitralitāti, kuru vēl šobaltdien sludina mūsu ziemeļu kaimiņi Zviedrija un Somija.
