Mūsu valsts, tās izjūta, kopāturēšanās, dzīvošana iztikšanā – šie būtiskie, ārkārtīgi svarīgie, pat svētie, arī ikdienišķie temati tiek risināti pavisam šaurā lokā automašīnas salonā.
Mūsu valsts, tās izjūta, kopāturēšanās, dzīvošana iztikšanā – šie būtiskie, ārkārtīgi svarīgie, pat svētie, arī ikdienišķie temati tiek risināti pavisam šaurā lokā automašīnas salonā. Tiek izteikts diezgan kategorisks rezumējums: vairs nav jāpierāda, ka liela daļa lauku bērnu uz skolu nāk nepaēduši, ka vecākiem ir lielas problēmas ar viņu sagatavošanu skolai. Iebildes, ka katrā lauku sētā tak izaug pa kartupeļu maisam, ka tagad «humpalās» pat krietns vīrs var bikses par santīmiem nopirkt, netiek ņemtas vērā. Beidziet! Mēs braucam uz svētkiem! Nesabojājiet garastāvokli! Tikai pateicoties skolas direktora un pagasta rūpēm, Garozas skolā tādi karoga iesvētīšanas svētki var notikt.
Svētki ir sākušies. Un tiešām ikdienība ir pastumta malā. Mēs neredzam ne pusbada sejas, ne nabadzīgi ģērbtus bērnus. Redzam gaišus, jaukus skatus, atsaucīgus skolēnus. Ir sākušies nevis svētki, bet, kā vēlāk atzina viesi, patriotiskās audzināšanas stunda. Un ir svarīgi, ka tajā cauri vēstures sarežģījumiem skolēnus prasmīgi un iejūtīgi ved pats skolas direktors Juris Blekte. Un vēl ir svarīgi, ka viņš šajā publiskotajā vēstures izpētē ļauj piedalīties pašiem skolēniem – tieši viņi atklāj leģendu par Latvijas karoga tapšanu, citē Aleksandra Čaka «Mūžības skartos». Kad beidzas ekskurss sarkanbaltsarkanā karoga vēsturē un ienests jaunradītais skolas karogs, atkal labākajiem skolēniem ir tas gods līdzās bijušajiem un tagadējiem skolotājiem turēt jauno karogu savās rokās tā iesvētīšanas brīdī. Cik atceros, skolai sava karoga nav bijis. Pirmskara gados Garozes sešklasīgās pamatskolas čaklo skolēnu godu dažādās izstādēs un parādēs aizstāvēja mazpulcēnu 331. vienības zaļi baltais karogs. Nu pirmo reizi Garozas pamatskolai ir tapis savs karogs ar ozola attēlu vidū. Būtu jau gan vēsturiski pareizāk, ja skolas nosaukumā atainotos senais Garozes skolas nosaukums. Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Vīgants bilda, ka tas gan bijis iespējams, ja vien laikus būtu par to domāts. Vai nu tagad labot burtu?
Un ir tik saderīgi, ka jauno karogu iesvētīt atbraukusi Sv.Annas baznīcas evaņģēliste Elīza Zikmane. Viņa atradusi īstos vārdus, kā tuvināt iesvētīšanu bērnu izpratnei. Bet piedalīties patriotiskās audzināšanas stundā savā dzimtajā pagastā nav spējis sirmais labvēlis Raimonds Daniševskis. Vasarā gan viesojies pie radiem, bet tagad atkal atbraukt šurp no Minsteres Vācijā 88 gadus vecajam Otrā pasaules kara invalīdam bijis par grūtu. Taču viņa šā rudens ierosme Garozas skolā izsludināt domrakstu konkursu par cildenu tematu «Esmu lepns, esmu priecīgs, ka dzīvoju šajā zemē, šajā pusē» guvusi plašu atbalsi. Latviešu valodas un literatūras skolotājai Inetai Freimanei ir liels prieks par saturīgajiem un dzimtenes mīlestību apliecinošajiem darbiem. Lūk, viena no daudzajām atziņām: «Savu dzimto vietu, kad no tās būs jāšķiras, es nesīšu sirdī līdzi.» Uzvarētāji ir vecāko klašu audzēkņi Andrejs Čirkins, Inga Branta, Lolita Ivaņina, Evija Baltiņa un Laura Branta. Labākos prēmētos darbus aizsūtīšot arī Daniševska kungam.
Skaudrais novembra vējš plosās pie Vareļu kritušo kadetu pieminekļa. Latvijas valsts karogi nostiepušies taisni kā ierindā. Bet pašā augšā, kur vējš visspēcīgākais, plīvo jaunais Garozas skolas karogs. Vienam to noturēt grūti, palīdz skolas direktora stingrā roka. Bet Andrejam spēks vēl augs. Ne velti viņš savā domrakstā ierakstījis: «Katru reizi, kad runājam par latviešu strēlniekiem, es iedomājos, ka esmu viens no viņiem.»
Guntis Krūmiņš, bijušais Garozes pamatskolas skolnieks un skolotājs
