Latvijas 2009. gada džudo čempionātā pieaugušajiem valsts labāko šā sporta veida pārstāvju vidū sevi lieliski apliecināja BJSS trenera Sergeja Vasjkova audzēkņi – Marina Mazure uzvarēja +70 kilogramu svara kategorijā, bet Vladimirs Abramovs līdz 60 kilogramu svarā nopelnīja bronzas godalgu.
Latvijas pieaugušo čempionāts sievietēm noorganizēts pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma. Arī iepriekšējā reizē – 1995. gadā – goda pjedestāla augstāko pakāpienu iekaroja jelgavniece – S.Vasjkova audzēkne Ina Kopitova (Ivanova). Marinai tobrīd bija seši gadi un vēl ne jausmas, kas tas tāds – džudo.Cīnītāja «par taisnību»«Septiņu gadu vecumā sāku mācīties 6. vidusskolas pirmajā klasē. Viss jau bija labi, bet attiecību skaidrošana ar jaunajiem klasesbiedriem, īpaši puikām, nereti beidzās ar kautiņu. Kaut kā taču jāaizstāv sava taisnība,» ar sirsnīgu smaidu atcerēdamās savus pirmklasnieces laikus, Marina atklāj, ka viņas pārliekie taisnības aizstāvēšanas centieni nav palikuši bez ievērības jau pirmajā vecāku sapulcē, kur arī izskanējis ieteikums «kauslīgajai» meitenei iesaistīties Bērnu un jaunatnes sporta skolas džudo sekcijā.«Tā es nonācu pie sava trenera un nopietnām nodarbībām trīs reizes nedēļā, kuru pirmais «taustāmais» rezultāts bija pēc gada – izcīnīju otro vietu pilsētas čempionātā. Dažus gadus vēlāk – pirmais izbrauciens ārpus Jelgavas uz starptautiskām sacensībām Igaunijā, kur arī ieguvu otro vietu. Tās pirmās jau sākumā nenāca,» viņa atturīgi piebilst.Augstākie sasniegumi – samboPar pirmo nopietno panākumu Marina atzīst 2006. gadā Grieķijā nopelnīto Eiropas junioru čempionāta zelta medaļu sambo. Kā toreiz pēc sacensībām stāstīja treneris – četrās cīņās sportiste savām pretiniecēm no Bulgārijas, Serbijas, Krievijas un Baltkrievijas nav pat atstājusi izredzes uz uzvaru. Tā paša gada rudenī pasaules junioru čempionātā Maskavā jelgavniece pusfinālā guva nopietnu rokas traumu, tomēr finālcīņā izgāja uz paklāja, taču bija spiesta samierināties ar sudraba medaļu. «Kā nekā pasaules fināls. Domāju, ka izturēšu, taču kauls bija lauzts un ļoti sāpēja.» Pēc gada Marina abus panākumus atkārtoja, izcīnot Eiropas junioru zeltu tepat Latvijā un pasaules junioru sudrabu Serbijā.«Džudo divreiz Eiropā esmu bijusi devītajā vietā un Eiropas Jaunatnes festivālā Itālijā – septītajā. Tā sanācis, ka augstāk esmu tikusi sambo,» Marina skaidro, ka abiem cīņas veidiem pamanāmākās atšķirības esot tērpos, bet noteikumos – visai nelielas. Taču džudo ir olimpiskais sporta veids un tāpēc arī konkurence acīmredzot sīvāka.Darbs, kas patīkKopš pirmajām nodarbībām Marina neatceras, ka būtu kādu treniņu kavējusi, jo sportiskā aizraušanās acīmredzot bija īstā. Par sevišķi paklausīgu gan viņa viņa sevi nesauktu – pusaudzes gados netrūcis arī pretī runāšanas un izlēcienu. Bet nu pienācis laiks, kad uz savu karjeru un trenera – audzēkņa attiecībām viņa var paraudzīties no cita skatpunkta, jo kopš pagājušā gada ir Latvijas Sporta pedagoģijas studente un tepat Jelgavā – trenere gandrīz diviem desmitiem mazu ziķeru, kas arī gatavi cīnīties «par taisnību». «Man šķiet, es viņu vecumā tomēr biju nopietnāka,» Marina stāsta, ka audzēkņu draiskulībām jāseko ik brīdi, jo cīņas sportā ir visai augsts traumu risks. Arī stāvēt paklāja malā, kad cīnās tavs aizbilstamais, izrādās satraucošāk, nekā pašai piedalīties.«Tagad saprotu sava trenera kādreizējo nervozitāti, kas dažkārt pat krita uz nerviem,» atzīst Marina, taču neslēpj, ka savā darbā cenšas viņam līdzināties, jo «bērni viņu mīl, un es gribētu, lai arī to varētu sasniegt».Bet saistībā ar pašas sportiskajiem plāniem tik vien skaidrības, ka «negribētos vēl kimono nolikt plauktā».
