Jelgavas pilsētas kultūras namā nesen bija skatāma Franča Gailiša gleznu izstāde, kas veltīta mākslinieka 70 gadu dzīves jubilejai.
Jelgavas pilsētas kultūras namā nesen bija skatāma Franča Gailiša gleznu izstāde, kas veltīta mākslinieka 70 gadu dzīves jubilejai.
Franča Gailiša gleznās galvenokārt dominē ainavas, kurās ir ļoti precīzi uztverta un attēlota dabas noskaņa. Par izstādes tematiku liecina jau gleznu nosaukumi – «Lietaina diena», «Dziļa ziema», «Zelta rudens», «Marts». Veroties šajās ainavās, pašam gribas pabūt «Dziļā ziemā», izjust aukstumu, sniegu gurkstam zem kājām un ledus kristāliņus kūstam saujā. Savukārt «Marts» ieved tik nepārprotamā pavasara uzvaras un dabas atmodas gaisotnē, piedāvājot visu šim gadalaikam raksturīgo smalko un bagātīgo krāsu gammu. Un «Zelta rudens» nebaidās sava krāšņuma.
Izstāde tapa, māksliniekam jau kādus gadus dzīvojot ārpus Jelgavas. Tādēļ apmeklēt gleznošanas studiju nav iznācis laika, toties izdevies ražīgi strādāt mājās. Tad nejauši satikts gleznošanas studijas vadītājs Ivars Klaperis, kas apciemojis gleznotāju un, redzot padarīto, ierosinājis sarīkot izstādi. Tā ka par tās tapšanu var pateikties viņam.
Studijas vadītāja vērtējums
I.Klaperis teic, ka mākslinieks pieder pie studijas meistariem, pie tās zelta fonda. F.Gailišs jau 1976. gadā, atnākot uz studiju, bijis spējīgs mākslinieks. Kādu laika posmu neredzējis viņa darbus, I.Klaperis bijis ļoti pārsteigts par paveikto. Par mākslinieka attieksmi pret darbu liecinot arī viņa mājās iekārtotā darbnīca. Tur nav nekā lieka, tikai molberts, krāsas, iesākti darbi, pabeigti darbi, divi krēsli – sev un apmeklētājam. Arī rāmji tiekot izvēlēti ar pienācīgu rūpību, lai atbilstu gleznas saturam un noskaņai. Studijas vadītājs, raksturojot F.Gailiša veikumu, atzīst, ka viņa darbi ir piepildīti ar dziļu jušanu. Īsta latviešu tonālā glezniecība.
Glezno savas dzīvesvietas
F.Gailiša gleznās redzam Latgali, Ludzu, Vidzemi, arī Jelgavu. Šīs vietas saistītas ar mākslinieka dzīves gaitām. Gleznotājs ir dzimis Latgalē netālu no Ludzas. Atceroties savu bērnību un ganu gaitas, kā arī izjūtot skumjas par pārmaiņām, kas skar Latgali tagad, tapusi glezna «Atstātā Latgale». Ar domu par to, ka novadam jāatjaunojas, tās gaišākajiem prātiem jānāk atpakaļ, māksliniekam ir iecere radīt gleznu «Ceļš uz dzimto pusi». Tajā attēlojamā ainava – krustceles – jau ir noskatīta, vēl tikai nav pilnībā skaidrs risinājums. Domājot par Latgali un apmeklējot kādreiz tuvās vietas, redzot, ka pat ainava ir izmainījusies, dzimusi iecere attēlot Latgali tādu, kāda tā ir saglabājusies atmiņā un kāda tā ir tagad. Mākslinieks uzskata, ka Latgale ir viens no skaistākajiem Latvijas novadiem, ka nav labākas vietas, kur atpūsties, smelt iedvesmu un garīgo spēku.
Noskaņas radītājs
Par svarīgāko F.Gailišs savās gleznās uzskata atrast noskaņu. Ja tas nav izdevies, nekas nav iznācis. Piemēram, gleznā «Vētrainā jūra» mākslinieks centies atklāt dinamismu, kustību. Vislabāk viņam patīk ainava, jo tur ir plašums, perspektīva. Klusās dabas saista mazāk, tās it kā ierobežo. Figurālos darbus mākslinieks rada, ja tie tiek pasūtīti. Gleznas ierosina arī bērnības atmiņas. Atceres par krusttēva zirgu radušas atspulgu gleznā «Viesulis dejo». Mākslinieks var sākt ceļot domās, iztēlē. Tā rodas jaunas idejas. Darbam «Atstātā Latgale» stimuls nācis, atceroties ganu gaitas, gleznā attēlotās mājas jau tad bijušas atstātas. Mākslinieks dabā rod ierosmi jauniem darbiem, lai gan vienkāršs cilvēks varbūt ainavai paietu garām, neko interesantu tur nesaskatījis. Māksliniekam patīk gleznot tā, lai katrs saprastu, kas ir attēlots. Kādreiz 60., 70. gados viņa smalki izstrādātie, reālistiskie darbi tika kritizēti. Teikts: paņem fotoaparātu, nofotografē, un gatavs. Gleznotājs strādā brīvā dabā, izveido skici, vēlāk darbs top darbnīcā. Tad var tajā ielikt arī daļu no savas fantāzijas, veidot atbilstošu noskaņu. Dzīves patiesība, kā zināms, nav mākslas patiesība. Un F.Gailišs teic, ka gleznojot ir arī jāmelo. Nedrīkst gleznot tieši tā, kā ir dabā: viens vienīgs zaļš mežs. Ar krāsām jāmāk parādīt dziļumu, jāveido smalkas silto un auksto toņu pārejas, lai darbs būtu dzīvs un radītu iecerēto iespaidu.
Slepenais padoms
Mākslinieks nevarot teikt, ka interese par glezniecību būtu radusies jau bērnībā. Ilgus gadus strādājis par noformētāju, tad arī sācis gleznot. 1957. gadā F.Gailišs nomājis māju kopā ar profesionālu baltkrievu gleznotāju, vērojis viņa veikumu un sapratis, ka arī pats tā gribētu strādāt. Baltkrievu mākslinieks ierosinājis iet dabā un mēģināt. Ierādījis, kā vispirms jāatrod lielie laukumi, tikai tad var izstrādāt detaļas. Tā kādu mēnesi. Tā arī bijusi galvenā skola. Gleznotājs viltīgi saka, ka baltkrievu mākslinieks pateicis viņam, kas jādara, lai iznāktu laba glezna, bet to viņš nevienam negribot atklāt. F.Gailišs atzīst, ka vajag mazliet talanta, mazliet zināšanu, bet pats galvenais ir darba mīlestība un atbilstošs garastāvoklis. Ja tā nav, labāk neķerties klāt. Tik un tā tur nekas labs nevarot iznākt. Mākslinieks speciālu izglītību nav guvis, vienīgi papildinājis savas zināšanas Tautas gleznošanas studijā. Tur kādreiz mēģināts ieteikt arī abstraktāku gleznošanas veidu, bet katrs mākslinieks ir individuāla personība un vislabāk sevi var izteikt viņam piemērotā manierē. F.Gailišs nelabprāt veido portretus, jo uzskata, ka tā nebūt nevar portretu gleznot, un šo žanru nepārvalda tik labi kā ainavu glezniecību.
F.Gailiša gleznas vienmēr ir ļoti smalki izstrādātas. Mākslinieks stāsta, ka dažreiz to var uztaisīt vienu vai divās dienās. Citreiz darbs nostāv pāris nedēļu un tikai tad tiek pabeigts. Reālu ainavu vienā dienā nevar uzgleznot, nepieciešams ilgstošāks periods. Nav no svara, cik ilgu laiku patērē gleznojot, bet gan, kāds ir rezultāts.
Saista M.Tabaka, M.Karpenko, U.Roga, E.Kalnenieks…
Gleznotājs atbild, ka nekad nevienu mākslinieku nav kopējis vai atdarinājis, bet ir mākslinieki, kuru darbi viņu ļoti saista. F.Gailiša elki esot Maija Tabaka ar saviem smalki izstrādātajiem, daudznozīmīgajiem darbiem, Mihails Karpenko ar precīzajām līnijām. Ļoti patīk jelgavnieku Ulda Rogas un Edvīna Kalnenieka darbi. Pats F.Gailišs nevērtē gleznas kā sliktas vai labas, bet gan kā interesantas vai mazāk interesantas.
Personālizstādei cits skats
F.Gailiša darbi bijuši arī izstādēs VEF kultūras namā, Pētera baznīca, tepat Jelgavā. Vairākas gleznas kā pirkums vai dāvinājums aizceļojušas uz ASV, Kanādu, Somiju, Vāciju. Gleznotājs vēl nebija skatījies atsauksmju grāmatā, jo, kā pats izteicās, mazliet baidījies, lai gan labprāt uzklausa arī kritiku. Taču, ielūkojoties atsauksmju grāmatā, redzams, ka vērtējums ir ļoti labs. Cilvēki pateicas par iespēju paciemoties sirdij tuvās vietās, kur varbūt vairs neiznāk aizbraukt. Aplūkojot gleznas, vēlreiz iespējams pārliecināties, cik Latvija ir skaista. Kāda izstādes apmeklētāja atzīmējusi, ka meistara darbi izstaro gaišumu un mīlestību. Mākslinieks gandrīz par katru var pastāstīt kādu stāstu. Žēl, ka daudzās vietās vairs nav veco māju, vide ir izmainījusies. Bet bijušais paliek iemūžināts gleznās.
