2001. gada Latvijas gada kukaiņa godā tika izvēlēts parkšķis jeb sarkanspārnu sisenis (Psophus stridulus Linnaeus, 1758). Dabaspētnieki parkšķi Latvijā bija konstatējuši jau 18. gadsimtā. Vēlāk to novēroja daudzās vietās Kurzemē un Vidzemē.
2001. gada Latvijas gada kukaiņa godā tika izvēlēts parkšķis jeb sarkanspārnu sisenis (Psophus stridulus Linnaeus, 1758).
Dabaspētnieki parkšķi Latvijā bija konstatējuši jau 18. gadsimtā. Vēlāk to novēroja daudzās vietās Kurzemē un Vidzemē. Pēdējos gados Latvijā parkšķi (arī citus siseņus un sienāžus) neviens nav pētījis, taču bija pamats uzskatīt, ka atradņu skaits ir strauji samazinājies. Parkšķis ir iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas trešajā kategorijā. Neizprotamā veidā šis kukainis ir «pazudis» no Ministru kabineta noteikumiem par īpaši aizsargājamām sugām.
Saņemti tikai 18 ziņojumi no 19 vietām par parkšķa atrašanu – Pape, Nīca, Liepāja, Ziemupe, Pāvilsota, Ovīši, Rinda, Kolka, Engure, Jūrmala, Valguma ezera apkārtne, Rīga un tās apkārtne, Cekule, Inčukalns, Inciems un Daugavpils. Parkšķis atrasts piejūras zemienē, piejūras pļavās, izcirtumos.
Latvijā sausu pļavu, ceļmalu, izcirtumu, virsāju, elektrolīniju netrūkst. Un tomēr parkšķis uziets tikai 19 vietās. Viens no izskaidrojumiem varētu būt tas, ka šo kukaini ir pagrūti pamanīt. Tas ceļas spārnos tikai tad, kad tam ir gandrīz uzkāpts virsū. Skaļais lidojums ilgst dažas sekundes, jo parkšķis lido tikai dažus metrus.
Piejūras zemienēs parkšķi varētu atrast vēl citās vietās, bet citur Latvijā to uziet ir mazāk iespējams. Vispirms jau tādēļ, ka pļavu platības Latvijā samazinās, bet sauso pļavu skaits ir visai neliels. Otrs nozīmīgākais faktors ir tā saucamo «ekoloģisko koridoru» trūkums. Parkšķim par tādiem varētu kalpot sausas pļavas, izcirtumi, neaizaugušas elektrolīnijas vai ceļmalas. Domājams, ka arī tagad parkšķis ir sastopams citur iekšzemē, tikai retāk.
