Piektdien, 28. novembrī, Rīgā Latviešu biedrības namā notika 16. Latvijas inteliģences konference, šoreiz par tēmu «Vai maza valsts spēj sevi aizsargāt?».
Piektdien, 28. novembrī, Rīgā Latviešu biedrības namā notika 16. Latvijas inteliģences konference, šoreiz par tēmu «Vai maza valsts spēj sevi aizsargāt?». Konferences lielāko daļu tiešraidē translēja Latvijas radio, tādēļ, neiedziļinoties sīkumos, par būtiskāko.
«Jautājums par izdzīvošanas iespējām nav jāuztver traģiski. Aizsardzība ir eksistences dabiska sastāvdaļa. To nevar arī saistīt tikai ar armiju,» šādi svarīgāko šai jautājumā centās akcentēt habilitētā filozofijas doktore un Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta direktore Maija Kūle: «Pasaulē vairs nevalda telpas kultūra, kad karoja par teritoriju, par kāda objekta sagrābšanu. Attīstās laika kultūra. Darbība risinās informācijas, valodas, sakaru un komunikāciju ātruma līmenī. Vājākie reģioni pakļaujas un atdod nevis zemes, bet to vērtīgāko – cilvēkus un viņu prātus.» Filozofe, vērtējot situāciju, secināja, ka Krievija neapdraud Latviju kā fizisks spēks, taču mainījušās arī šīs valsts metodes. Reāls uzbrukums ir maz ticams. Turpretī tāds var būt politiskajā, ekonomiskajā vai garīgajā jomā. Zīmīgi, ka Vācijā pēc Otrā pasaules kara visa tauta nožēloja grēkus. Šī nožēla jūtama vēl tagad, turpretī Krievijā pēc totalitārisma ar tā milzīgajiem noziegumiem nav bijis nekādas grēku nožēlas. Armijas tēlā trūkums ir tas, ka šodien Latvijā nav izveidojies vīrišķā tēla arhetips, nav varoņa. Gan M. Kūle, gan daži citi konferences referenti un diskutētāji bija pamanījuši, ka Latvijai patiesībā drošības dziļākie faktori nav pētīti un izstrādāti.
Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, LU docente Žanete Ozoliņa uzskata, ka nepareizi draudus uztvert tikai kā uzbrukumu no ārienes, jo reālie draudi ir iekšpusē. Situāciju padara smagāku izglītības problēmas. Kļūst mazāk to jauniešu (kas veidos valsts nākotni), kuri varēs iekļauties modernās tehnoloģijas pasaulē. Mums ir dažādas institūcijas, bet kopējas drošības politikas Latvijā nav – šajā ziņā Ž. Ozoliņai piekrita gandrīz vai visi konferences dalībnieki.
Līdztekus tam mums ir valstiskās un pilsoniskās identitātes trūkums. Nav skaidrības par būtiskiem jautājumiem. Kas mūsdienās ir primārs – valsts vai cilvēks? Demokrātiskā sabiedrībā cilvēks bez valsts vēl var iztikt, bet valsts bez pilsoņiem nevar pastāvēt.
LU profesors Aivars Stranga attiecībā uz ārējiem draudiem bija pārliecināts, ka vēsturiski Baltijas reģions nekad nav bijis tik drošs kā šodien. Viņaprāt, būtiska ir spēcīgāka integrēšanās Eiropas valstu saimē, saišu nodibināšana un stiprināšana.
«Mums Eirosavienības rekomendācijas ir jāīsteno reāli, nevis saukļu līmenī,» sacīja A. Stranga. «Latvijā taču ir milzīga valsts institūciju neefektivitāte.» Gan viņš, gan Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins uzsvēra, ka Eiropa mums nepiedāvā svešu, nezināmu kārtību, bet gan pašiem savas kārtības uzlabošanu.
Latvijas bruņoto spēku vadība, aizsardzības ministrs un daudzi citi diskutētāji kritizēja pārāk skopo armijai paredzēto budžeta daļu, kā arī analizēja armijas labās un sliktās puses – armiju veido no tautas nākuši puiši. Kāda ir situācija tautā, tāda tā atspoguļojas armijā. Tiesa gan, militārpersonas vairāk uzmanības veltīja reāliem ārējiem draudiem un iespējām tos likvidēt, par ko citādās domās bija aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Sīku apdraudētības iespēju analīzi un savus secinājumus sniedza arī Zviedrijas valdības padomnieks Nils Gildens.
ASV vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers atzīmēja, ka Latvijai maksimāli jāiesaistās pasaules valstu sadarbību programmās, kā arī ES un NATO, ko ASV atbalsta. Amerika arī turpmāk sniegšot finansiālu atbalstu Latvijas armijai. Viņaprāt, mūsu armiju vajadzētu veidot mazam un efektīvam profesionāļu karaspēkam, bet obligāto dienestu saīsināt un reducēt uz mācībām, lai sagatavotu valsts aizstāvju rezervi sevišķam gadījumam. Līdzīgu armijas modeli savās kompetencēs piedāvā arī daži mūsu valdības un Saeimas pārstāvji, taču tā sasniegšana prasīs ilgstošu darbu un naudas līdzekļus.
Konferences dalībnieku vidū debatēs plašu atbalstu guva Ābrama Kleckina vārdi: «Cilvēku, kā pilsoņu, tā nepilsoņu, vidū valda attieksme, ka valsts tos neaizstāv, par viņiem neinteresējas. Neiedziļinoties šāda sprieduma patiesumā, svarīgākais ir tas, ka sabiedrības neuzticība pret valsti apdraud valsts drošību. Sabiedrībā netiek izdiskutēti būtiski jautājumi. Ar daudz ko tā netiek iepazīstināta. Kamēr katrs pilsonis nesajutīs, ka viņa balss šajā sabiedrībā ir no svara, apātija nemazināsies… Visas mūsu valsts tagadējā politika taču nav sarunu biedru politika, bet – lūdzēju politika.»
Daži debatētāji gan iegrima retorikā, apspriežot pašu konferences tēmu (Vai Latvija ir maza valsts? No kā tā jāaizsargā? Kādas ir tās spējas aizsargāties?). Kaut arī tas brīžiem atspoguļoja konkrētu kritiku, tomēr veca patiesība ir, ka šāda spriedelēšana nekad nenoved pie konstruktīva risinājuma.
Konferencē tika mēģināts novērtēt situāciju, meklēt vājos punktus, bet jautājums, kuru uzdeva konference, tā arī paliek atklāts.
