Džareds Grellets, jaunzēlandietis Jelgavā ([email protected])Pavadot kādā sabiedrībā ilgāku laiku, pierodam pie šo cilvēku dzīvesveida. Taču vienmēr ir lietas, kas ārzemniekam šķitīs dīvainas neatkarīgi no svešajā zemē pavadītā laika. Domāju, Latvijā vairāk nekā 15 pavadītie mēneši ir gana ilgs periods, lai varētu runāt par to, ko joprojām šeit īsti neesmu sapratis. Atceros pirmo reizi, kad tēvs zvanīja man uz Latviju. Klausuli pacēla viesģimenes tētis un teica «hallo». Mans tēvs to uzsvēra kā zīmi, ka sarunbiedrs spēj runāt angliski, kas, protams, tā nebija. Savukārt viesģimenes tētis, dzirdot, ka otrā galā runā angliski, uztvēra to par izjokošanu un nolika klausuli. Mani joprojām izbrīna, ka latvieši uz telefona zvaniem atbild ar anglisko sveicienu «hallo». Ne mazāk interesants ir sarunas noslēgums, kurā tiek lietot vārdi vismaz četrās valodās – OK, labi, davai, čau! Kāds draugs nesen teica, ka latvieši droši vien ir pasaulē vienīgie, kas tā dara, un man nākas vien piekrist. Nākamais, ko esmu iemācījies, ir, ka, sasveicinoties ar vīriešu dzimuma draugiem un paziņām, nepietiek ar vienkāršu «labdien» vai «sveiks» un galvas pamāšanu. Trenējot regbija komandu, trīs reizes nedēļā pēc ierašanās treniņā paspiest līdz pat 30 roku – tas ir diezgan smags darbs. Katrā ziņā mana sarokošanās māka Latvijā ir ievērojami uzlabojusies.Latvieši nešķērso ielas neatļautās vietās. Reti redzams, ka iedzīvotāji dotos pāri ielai, pirms luksoforā iedegusies zaļā gaisma, vienalga, kurā diennakts laikā tas notiek un vai tuvumā ir automašīnas. Tā varētu būt uzteicama rīcība, un, ja vien es nezinātu, kā ir īstenībā, uztvertu to par apzinīgu likumpaklausību. Tā man šķita savāda, līdz pagājušā mēneša laikā pašam divas reizes nācās skaidroties ar policistiem par nepareizu ielas šķērsošanu. Pirmo reizi vietā, kur nav gājēju pārejas, otro – pie luksofora sarkanās gaismas. Manis teiktais, ka 200 metru attālumā nav nevienas automašīnas, policistiem nešķita pietiekams iemesls. Esmu pa pusei pārliecināts, ka otrajā gadījumā policisti mani apturēja tāpēc, ka viņu auto bija iestidzis sniegā un vajadzēja palīdzību to izstumt. Lai negarlaikotos, viņi lika man taisnoties par to, ko esmu izdarījis.Manī nav ilūziju, ka šādu īpatnību nav arī Jaunzēlandē. Galu galā, labas vai sliktas, tās padara mūs atšķirīgus no pārējām tautām un kultūrām.
