Iebraukšanu Sēlijā palaist garām nemanītu jums neļaus Mazzalves pagasta Ērberģe, kas uzmirdzēs kā spilgta novada robežzīme, rosinot šo zemi iepazīt un iemīlēt. Tā teikts uz informatīvā stenda pie Ērberģes muižas. Ērberģe patiešām ir pārsteigums, ja nav būts šajā vietā.
Maijs man šķiet pats labākais laiks šādu Latvijas lauku pagastu apceļošanai. Arī katrs automašīnā nobrauktais kilometrs ir bauda acīm – visapkārt zaļi lauki mijas ar pieneņu dzelteniem, bet augstāk balti ziedošu augļkoku un ievu pudurus nomaina skujeņu tumšās un lapkoku svaigi plaukušās sulīgi zaļās toņkārtas.
Manā izbrauciena plānā ir divas vietas – Ērberģe un Nereta. Braucu no Bauskas puses, un pirmā pa ceļam ir Ērberģe, kas atrodas Neretas novada Mazzalves pagastā. Pats novads izveidojies 2009. gadā, apvienojoties Neretas, Mazzalves, Zalves un Pilskalnes pagastam.
Senas liecības
Vēsturiskajā informācijā atrodu faktu, ka pašreizējais Mazzalves pagasts veidojies no kādreizējām Mazzalves un Vecmēmeles, Lielmēmeles un Ērberģes muižas zemēm. Pagasta teritorija esot apdzīvota jau pirms tūkstošiem gadu, par ko liecina rupji un gludi apstrādāti akmens cirvji, kas atrasti Vecmēmelē pie “Timsēniem”, “Atvasēm”, “Sileniekiem”, Mazzalvē – pie Susējas ietekas, Mēmelē – pie “Svarēniem”, tāpat “Brūveros”, “Rīzemēs” un citur. Akmeņi glabājas Mazzalves skolā, arī Aizkraukles muzejā.
Ērberģes vārds vēstures avotos atrodams jau 1465. gadā (par to visiem pagasta apmeklētājiem liecina arī te izvietotais akmens ar gravējumu), kad Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede zemes pie Mēmeles upes izlēņoja kādam Heinriham fon Zellenam. 1582. gadā Ērberģi nopirka zviedru armijas majors Gothards Vilhelms fon Fītinghofs. Viņa jaunākajai meitai Annai Agnesei apprecoties ar brīvkungu Aleksandru fon Taubi, Ērberģe pārgāja īpašumā Taubes dzimtai, kam tā piederēja četrās paaudzēs. 1833. gadā muižu nopirka Adelheide fon Hāna no Ānmēmeles muižas. Viņas vecākais dēls barons Francis fon Hāns to apvienoja ar Ānmēmeles muižu un 1860. gadā uzcēla Ērberģes dzirnavas. 1920. gadā agrārās reformas laikā abas muižas un dzirnavas tika nacionalizētas. Pēc muižas atsavināšanas barona ģimene pārcēlās dzīvot uz Ērberģes dzirnavām (barons atpirka dzirnavas no valsts) un dzīvoja tur līdz 1939. gadam, kad aizbrauca uz Vāciju.
Ērberģes muižas kungu māja celta ap 1868. gadu arhitekta J.Helda vadībā. No 1922. līdz 1927. gadam kungu mājā darbojās pasta nodaļa, bet kopš 1925. gada – Mazzalves pamatskola.
No agrākajām Ērberģes muižas ēkām saglabājušās arī vairākas saimniecības ēkas – klēts, vešūzis, smēde, ūdensputnu kūtiņa un divi pagrabi. 1940. gadā ugunsgrēkā gāja bojā daļa no muižas spirta brūža ēkām, kas pirmās Latvijas Republikas laikā bija pārveidotas par pienotavu. Vēlāk te ierīkota sierotava, tad atkal pienotava, tad piena savāktuve un kolhoza ēdnīca. 2000. gadā iebruka jumts agrākajai muižas rijai, kas 1951. gadā bija pārbūvēta par govju kūti, bet daļa kompleksa ēku gājusi bojā pilnībā. Tāda ir muižas kalpu māja (1970. gadā uz drupām izveidots akmensdārzs), cūku kūts un zirgu stallis ar dzīvokļiem (tā vietā 1983. gadā izveidots rotaļu laukums), kā arī muižas govju kūts ar siena šķūni (to vietā 1986. gadā uzcelts bērnudārzs).
Ērberģes muižas parks 7,8 hektāru platībā ir izveidots Franča fon Hāna laikā ap 1868. gadu. Parks atrodas Dienvidsusējas kreisajā krastā, uz dienvidiem un austrumiem no muižas centra, un stiepjas paralēli upei. Parkā, kurā izveidotas gleznainas lauces un tālas skatu perspektīvas uz upes pretējo krastu, dominē vietējās koku sugas, taču sastopami arī atsevišķi svešzemju sugu koki.
Pēc muižas apkārtnes apskates Ērberģē vēl var aizstaigāt līdz baznīcai, kas celta no 1695. līdz 1700. gadam un ir viena no vecākajām Sēlijā. 1700. gadā uzcelto Ērberģes baznīcu iesvētījis Ērberģes baznīcas priesteris Brandamus Deters. Iesvētībās piedalījušies arī mācītāji no Saukas, Sunākstes un Lielzalves mācītājs Arnoldijs Kārlis Matīss, kā arī pats barons Fītinghofs.
Pastaiga Neretā
Saulainā maija brīvdienā pastaiga Neretā ļauj pār žogiem mazliet ielūkoties privātmāju dārziņos, kur ne viens vien neretietis jauko laiku izmanto dārza darbiem. Ar smaidu var secināt, ka, piemēram, katoļu baznīcas apkārtnes ieliņās privātmāju īpašnieki šķiet visi kā viens aizrāvušies ar piemājas apstādījumu iekopšanu, neviļus (vai gana apzināti) sacenšoties savā starpā.
Lūkojoties pēc kādiem vēstures faktiem, atrodu, ka Neretas miests veidojies atstatus no Kurzemes hercogistes pilsētām. Jau 12. gadsimtā šī vieta ietilpa sēļu apdzīvotajā Sēlijā, ko 13. gadsimtā savai varai pakļāva Livonijas ordenis. 1298. gadā tā minēta kā Nirica. Kad Livonijas konfederācija beidza pastāvēt, Nereta tika iekļauta Kurzemes hercogistē. 1561. gadā tā izlēņota Aizkraukles komturam Vilhelmam fon Efernam. 1563. gadā, apprecot Kurzemes pirmā hercoga Gotharda Ketlera māsīcu Agnesi fon Šveicenbergu, viņš saņēma bagātīgas dāvanas. Jaunajam pārim hercogs uzdāvināja Daudzesi un četras muižas Neretas novadā. 1564. gada rakstos Nereta minēta kā Narite pie Susējas upes. Šeit jau ir izveidojusies muiža ar apmetni. Pildot hercoga rīkojumu, Neretā tika nodibināta luterāņu draudze un 1570. gadā tika uzsākta koka baznīcas celtniecība. Tās mūžs gan nebija ilgs, jo 1584. gadā dievnams nodega.
Neretas luterāņu baznīca atrodas Neretas centrā, Rīgas ielā 2. Baznīcu (baroka stils ar vēlīnās gotikas iezīmēm) uzskata par vienu no vecākajiem Zemgales dievnamiem. To cēla laikā no 1584. līdz 1593. gadam pēc grāfa Vilhelma fon Eferna iniciatīvas (pārbūvēts 1679. gadā).
Īstenojot hercoga Gotharda Ketlera vēlēšanos, 1596. gadā Neretā tika dibināta latīņu skola, kas domāta muižas un mācītājmājas kalpotāju vajadzībām. Zemnieku bērni te nemācījās. Šajā laikā Eferna īpašumus apstiprināja arī Polijas karalis. 1607. gadā Neretas muižkungs nodibināja ķesterskolu, piešķirot tai 300 markas gadā skolotāja algošanai. Efernam Neretas muiža piederēja līdz pat nāvei 1617. gadā, kad par muižas īpašnieku kļuva kādreizējā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga pēctecis, Eferna znots arī Valters fon Pletenbergs.
1710. gada mēra epidēmijā gandrīz visi Neretas miesta iedzīvotāji gāja bojā. Apkārtnē izdzīvoja vien 14 zemnieku. Lai iedzīvotāju skaitu palielinātu, muižu pārvaldnieki devās uz poļu pārvaldīto Latgali, pirka zemniekus un pārveda uz Neretu.
1753. gadā Heinrihs Ernsts Pletenbergs Neretas īpašumus pārdeva Krustpils un Skaistkalnes dzimtkungam Nikolajam Korfam, pēc kura nāves muižu mantoja viņa dēls Zigmunds Frīdrihs Korfs. 1783. gadā Neretas muižas sastāvā ietilpa arī Kalnamuiža, Susējas muiža un Frīdrihshofa (Buividu muiža). 1795. gadā Nereta līdz ar Kurzemes hercogisti iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
Diemžēl pandēmijas laikā pārsvarā jāizlīdzas ar interneta vietnēs atrodamo informāciju un atliek secināt, ka tajās, protams, ne visu iespējams atrast. Interesanti, ka Neretas novada aprakstos īpaši nefigurē perioda apraksts pēc 1795. gada. Tā kā izbraucienu aprakstos pieturos pie principa “viss, ko var atrast un ieraudzīt parasts ceļotājs” (protams, kā žurnāliste, sazinoties ar pašvaldībām, muzejiem, tūrisma centriem, varētu uzzināt daudz ko, tomēr tas nebūtu godīgi pret vienkāršu ceļotāju, kurš diez vai meklētu informāciju šādā veidā), šis robs paliek neaizpildīts.
Toties atrodams, ka Pirmā pasaules kara laikā frontes apgādei vācu karaspēks uzbūvēja šaursliežu dzelzceļa tīklu, kas savienoja Neretu ar Jēkabpili un Suvainišķiem Lietuvā. 1927. gadā Neretai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, no 1950. līdz 1990. gadam Neretai bija strādnieku ciemata (vēlāk pilsētciemata) statuss. Pēc tam tā bija pagasta centrs Aizkraukles rajonā, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas 2009. gadā kļuva par novada centru.
