Vēl pagaidām Latvija var lepoties ar skaistiem mežiem, taču arī tiem draud briesmas, jo klimata un saimnieciskās darbības rezultātā pārdzīvots ne mazums.
Vēl pagaidām Latvija var lepoties ar skaistiem mežiem, taču arī tiem draud briesmas, jo klimata un saimnieciskās darbības rezultātā pārdzīvots ne mazums. Speciālisti arvien vairāk spriež par to, kādi bijuši Latvijas meži pēdējā laikā un kādi tie būs.
Mūsdienās arvien plašāk tiek lietoti tādi jēdzieni kā bioloģiskā daudzveidība vai nenoplicinoša saimniekošana. pirms pāris desmitiem gadu tādu vēl nebija.
Šo terminu lietošana nav uzskatāma par pārejošu parādību: vairāku sugu, to sabiedrību un pat veselu biotopu izzušana, negatīvas klimata un ūdens noteces pārmaiņas arvien intensīvāku tehnoloģiju izmantošanas dēļ rada nepieciešamību respektēt dabas likumus. Un maz ticams, ka šī vajadzība varētu samazināties, drīzāk, iejaucoties meža ekosistēmā, arvien vairāk kļūs svarīgi pārzināt gaidāmo pretreakciju. Līdz ar pārmaiņām zūd dzīves telpa konkrētām sugām, ieviešas vai savairojas mazāk prasīgi augi un dzīvnieki un meža daudzveidība tiek noplicināta. Par laimi, negatīvā ietekme uz meža vidi nav visaptveroša, jo piemērotos apstākļos saglabājas nelieli meža nogabali, kur prasīgākas sugas spēj rast patvērumu. Liela nozīme tajos ir kalstošai un trupējošai koksnei, kas līdzšinējās saimniekošanas rezultātā, piemēram, kopšanas cirtēs intensīvi tika mežos likvidētas. Interesanti, ka dažas kukaiņu un bezmugurkaulnieku sugas piemērotas dzīvot tikai specifiskos apstākļos, piemēram, vismaz 100 gadu veca ozola kritušajā koksnē vai arī tādā, kas degusi. Šādu sugu pastāvēšana ir cieši saistīta ar būtisku meža struktūru un procesu saglabāšanos.
Mežs ir dabas sistēma, kuru veido mikroorganismu, augu un dzīvnieku sabiedrības un to apdzīvotā vide un kurā koki ir noteicošais dzīvības veids. Sugu ieviešanās vai izzušana, meža spēja vai nespēja atjaunoties pēc būtiskas iejaukšanās tajā ir tieša atbilde uz vides pārmaiņām. Daudzas cilvēku iegribas mežs nav spējīgs apmierināt, jo tā bioloģiskās struktūras spēj mainīties un pielāgoties vienīgi līdz noteiktai robežai. Eiropas valstu vidū Latviju mēdz izcelt kā vietu, kur saglabājusies liela dabas daudzveidība, izzūdošas augu un dzīvnieku sugas. Kā it visur Ziemeļeiropā, Latvijas mežu vēsture veidojusies ciešā saistībā ar ģeoklimatiskajām norisēm. Klimata pārmaiņas ir norise, ko praktiski nav iespējams ietekmēt, bet pašreizējais mežu izskats Latvijā ir tiešas saimnieciskās darbības sekas.
Mūsdienu meža attīstība ir sena – apmēram 12 000 gadu, kopš ziemeļaustrumu Eiropā beidzās apledojums. Kā visvecākās koku sugas tiek minētas priede un bērzs.
Klimata maiņas dēļ Latvijas teritorijā vairākas koku sugas ir piedzīvojušas gan izplatības strauju palielināšanos, gan nelabvēlīgus periodus.
Pirms apmēram 1500 gadiem Latvijas teritorijas mežainumu vērtē kā apmēram 80% ar dominējošiem platlapju un egļu mežiem. Sausās smilts augstienēs piejūrā, Daugavas lejtecē un Ziemeļlatvijā pārsvarā ir priežu meži, bet Zemgales līdzenumā augsnēs, Limbažu rajonā un Pededzes – Aiviekstes baseinā sastopami platlapju meži ar izteiktu ozola klātbūtni, vietām tie pat ir vairākumā.
Lai arī seno kapulauku un apmetņu izvietojums Latvijas teritorijā liecina par noteiktu saimniecisko ietekmi uz mežiem jau kopš agrā neolīta, mūsdienu izpratnē šī ietekme vērtējama kā saudzīga un nenoplicinoša, skarot tikai apmetnei vistuvāko teritoriju. Attīstoties līdumu zemkopībai, kas izpaudās kā meža nodedzināšana, atbrīvojot platību sējumiem, ietekme uz mežu palielinājās. Ļaudis pamazām ielāgoja, ka labākās platības tīrumu ierīkošanai ir platlapju mežos. Par spīti tam visam, līdz 12. – 13. gadsimtam mežs Latvijā saglabāja pirmatnējo struktūru gan izplatības, gan koku sastāva ziņā.
Gan tirgus pieprasījums pēc koksnes līdz ar Livonijas nodibināšanos, gan jau minētais novērojums, ka platlapju meži ir vispiemērotākie tīrumu ierīkošanai, veicināja platlapju, īpaši ozolu, mežu izciršanu. 14. – 16. gadsimtā un vēlāk, īpaši Kurzemes hercogistes laikā, šī tendence strauji paplašinājās. Kuģniecības attīstība, vietējās rūpniecības uzplaukums un koksne kā eksportprece bija cēlonis turpmākai meža izciršanai. Līdumu zemkopības negatīvā ietekme uz platlapju mežu izplatību izpaudās arī kā bioloģiska norise. Pamestajās platībās pēc to izmantošanas augsnes sastāvs vairs neatbilda visai prasīgajām platlapju sugām, tāpēc ieviesās bērzs, apse un egle.
Vēsturiskie materiāli liecina, ka 18. gadsimta beigās Latvijas teritorijā pilnībā tika izcirsti ozolu meži, jo bija ļoti ienesīgi peļņai.
Speciālistu vidū pastāv uzskats, ka, pašreizējam klimatam kļūstot siltākam, kā arī rūpnieciskā piesārņojuma dēļ, Ziemeļeiropā varētu būt iespējama priedes areāla atkāpšanās. Tas saistīts arī ar faktu, ka samazinās ar priedi atjaunojamo kailciršu platību īpatsvars, ko nosaka tendencioza to atjaunošana ar egli un bērzu. Tomēr, izvēloties atbilstošu mežu apsaimniekošanu, Latvijai vēl ir iespējas nākotnē izvairīties no kļūdām, kuras jau pieļāvušas daudzas Eiropas valstis, kurās, tāpat kā pie mums, mežiem klātās platības agrāk bijušas daudz plašākas.
«Atsevišķs augs var kļūdīties un izdarīt kaut ko nepareizu. Vai nu nelaikā uzziedēt, vai neīstā vietā izsēt sēklas un pat aiziet bojā, taču suga kopumā ir saprātīga un gudra. Suga kopumā zina visu un dara, ko vajag.»
(M.Māterlinks)
