Šovasar, apmeklējot Latvijas pilis un muižas, ne reizi vien no to darbiniekiem dzirdēts, ka neviens nav gaidījis tik aktīvu cilvēku iesaistīšanos akcijā «Apceļosim Latvijas pilis!».
Šovasar, apmeklējot Latvijas pilis un muižas, ne reizi vien no to darbiniekiem dzirdēts, ka neviens nav gaidījis tik aktīvu cilvēku iesaistīšanos akcijā «Apceļosim Latvijas pilis!». Gaujienā mēs mīļi tiekam nosaukti par «dullajiem apceļotājiem». Tikmēr mūsu ceļojums
pa Latviju, ko uzsākām ar braucienu uz Durbes un Jaunmoku pili, turpinās.
23. jūlijs. Sigulda – Ķirbiži – Sigulda
Ap pulksten 11 izbraucam no Jelgavas uz Siguldu, lai tur paņemtu līdzi vēl vienu ceļot gribētāju. No turienes dodamies uz Bīriņu pili. Ar interesi apskatām pili no ārpuses, bet iekšā diemžēl netiekam, jo tur notiek kāzas. Vismaz no ārpuses pils tiešām skaisti sakopta. Turpat pie ezera vienu no šīs vasaras retajām saulainajām dienām bauda daudzi atpūtnieki – makšķerē, peldas, brauc ar laivām.
Bīriņu pils ir viena no iespaidīgākajām neogotikas pilīm Latvijā, kas celta no 1857. līdz 1860. gadam, arhitekts F.V.Hess. Ēkas stūrus rotā torņi, centrālā daļa ir paaugstināta, bet galvenā fasāde pret ezeru ir simetriska. Iebraucamā ceļa sākumā un pie pils atrodas monumentāli vārti, ezera krastā – lapene, parkā – ūdenstornis (19. gs. beigas) ar bagātīgu ķieģelī veidotu dekoru un granīta piemineklis.
Nākamā mūsu maršrutā ir Igates pils, diemžēl (bet citiem noteikti, par laimi) tur tiek svinētas kāzas, un no iekštelpu aplūkošanas nekas neiznāk. Par šo celtni neko neizdodas uzzināt, jo tur atrodami tikai kāzinieki, tāpēc tūliņ dodamies tālāk uz Limbažiem.
Limbažos izstaigājam pilsdrupas un tikai pēc tam ievērojam nelielu uzrakstu, ka tur kāpelēt ir dzīvībai bīstami. Limbažu viduslaiku pils kā Rīgas arhibīskapa rezidence celta no 1223. līdz 1240. gadam. Apmēram pushektāru lielo pils teritoriju ietvēra grāvis un valnis. 14. gadsimta beigās līdzīgi nocietināta arī senpilsēta, kas sākusi veidoties 13. gs. Mūra pils cietusi ugunsgrēkos 17. un 18. gs., bet 19. gs. pārbūvēta. Diemžēl tagad tur saglabājušies tikai viena korpusa mūri.
Kā solidarizējoties ar iepriekšējām vietām, arī Ķirbižu muižā no iekšpuses neko aplūkot nevaram. Taču paveicas, ka turpat sastopam blakus esošo māju saimnieci, kas gan slikti dzird, bet azartiski mums izstāsta visu, ko vien zina par muižu. No viņas arī uzzinām, ka muižas muzejs atvērts tikai piektdienās un sestdienās (ir svētdiena), tāpēc to apskatīt tā arī neizdodas, bet zīmogus akcijas dalībnieka kartē iespiež kaimiņmājas saimniece, atzīstot:
– Man jau žēl to braukātāju! Atskrien tādu gabalu un tad jābrauc prom bez nekā, teicu, lai atstāj to zīmogu man.
Viņa pastāsta, ka Ķirbižu muižas kungu mājas (18.gs. beigas) dakstiņu jumts vietām noņemts un aizvests uz Turaidu (raženākam vairāk vajag), tāpēc tagadējās skoliņas jumta segumā blakus dakstiņiem vīd šīferis. Interesanti, ka ceļa klājums līdz kungu mājas lievenim ir no dzirnakmeņiem.
Grasāmies doties prom, bet kaimiņmājas saimniece vēl sauc pakaļ, lai aizejot līdz upei aiz kungu mājas, tur, uz priekšu, varot peldēt, un vēl tur esot milzīgi vēži.
Līdz upei aizejam, vēžus gan neķeram un peldēt arī nemēģinām, jo turpat netālu no Ķirbižiem ir jūra, tāpēc aizbraucam līdz Tūjai, lai vienīgajā šīs nedēļas saulainajā dienā vēl pagūtu nopeldēties jūrā. Braucot atpakaļ uz Siguldu, netālu no Saulkrastiem likumsakarīgi šai vasarai sāk līt. Nakšņojam Siguldā pie draugiem.
24. jūlijs. No Siguldas caur Valmieru līdz Jaunpiebalgai
Ceļā dodamies jau ap deviņiem. Tiešām paveicas, ka Turaidā tik agri sastopam sievieti, kas mūsu akcijas dalībnieku kartēs iespiež zīmogus. Muzejs ir atvērts tikai no plkst.10.30, tāpēc dodamies tālāk – uz Valmieru. Lai arī neizdodas tikt Turaidā, par to īpaši nesatraucamies, jo tur ir pabūts vairākkārt.
Aizbraucam uz Valmieru, no turienes – uz Gaujienas muižu. Gaujienas muiža ar milzīgu parku aizņem 12 hektāru lielu teritoriju gleznainajā Gaujas ielejas labajā krastā. Muižas centra apbūves ansamblis (18. gs. otrā – 19. gs. pirmā puse) atrodas parka augšējā daļā ap daļēji regulāru parādes pagalmu un ir labi saglabājies. Muižas Jaunā pils celta vēlīnā klasicisma stilā, bet 19. gs. vidū īpašnieka Juliusa fon Vulfa laikā monumentālā trīsstāvu mūra ēka iegūst neorenesanses dekoru fasāžu apdarē. Pēc Pirmā pasaules kara muižā ierīkota Gaujienas ģimnāzija, vēlāk skola internāts. Klasicisma stilā celtas arī vairākas muižas ansambļa ēkas – klēts, kūts, muižkunga un dārznieka māja. Parka ziemeļu daļā atrodas Livonijas ordeņa pilsdrupas (1238. g.). Gaujienas ģimnāzijas audzēknis bijis dzejnieks Ojārs Vācietis, un gaujienieši zina stāstīt, ka, mācoties 11. klasē, nelaimīgas mīlestības dēļ viņš nolēcis no vecajām pilsdrupām. Labi, ka viss beidzies tikai ar lauztu kāju un smadzeņu satricinājumu.
Turpat netālu no Gaujienas atrodas vēl viena īpašas vēstures apvīta muiža. Zvārtavas muiža atrodas Zvārtavas ezera krastā. Tās vēsture saistīta ar baronu Zoikelu un Ferzēnu vārdiem. Muižas pils celta 1881. gadā eklektisma stilā gotikas formās – divstāvu, neliela apjoma, grezna kaļķakmens mūra celtne ar torni galvenajā fasādē. Ārējā tēla izteiksmību vairo sarkano ķieģeļu apdare un vaļējās terases ar smailloka arkām. Zvārtavas pils torņa telpu īpaši iemīļojusi baronese, kas tur rakstījusi vēstules. Pilī ir arī ļoti interesanti un plaši bēniņi, kuros bijis ļoti silts, tāpēc muižas iemītnieki tur labprāt uzturējušies.
Nākamā mūsu apceļojamo piļu sarakstā ir Cesvaines pils – no ārpuses ļoti skaista, iekšienē diemžēl maz kas saglabājies. Par ekskursiju tajā jāmaksā, bet ko redzēt gandrīz nekā nav, tikvien kā iespēja uzkāpt tornī, bet, tā kā ļoti līst lietus, skats uz apkārtnes ainavu arī nav nekāds īpašais. Cesvaines pils apjoma kompozīcijas pamatā ir daļēji noslēgts pagalms, kuru veido trīs korpusi. Ēkas parka pusi papildina terase, rizalīti un lielais tornis. Svarīga nozīme ir pils celtniecības materiālam – granītam, kura sarkanbrūnie toņi vairo glezniecisko iespaidu.
Pēcpusdienā jau esam pie Vestienas muižas, bet tur nevienu neatrodam. Pie durvīm piesprausta lapiņa, ka zīmogus kartēs var dabūt Vestienas kafejnīcās. Tas arī izdodas. Pie viena salīdzinoši ar Jelgavā pierastajām cenām ļoti lēti paēdam pusdienas.
Jumurdas muižā arī neviena nav. Pie durvīm tāda pati lapiņa. Tikai šoreiz ar mobilā tālruņa numuru. Uz zvaniem gan neviens neatbild, tāpēc cenšamies kādu atrast pašu spēkiem. Muižas durvis ir vaļā, taču sameklēt izdodas tikai kādu remontstrādnieku, kas sakās nevienu te nepazīstam. Tā arī, nevienu no muižas nesastapuši, dodamies tālāk uz Cirstiem. Ļoti ilgi meklējam Cirstu pili. Kad tajā nokļūstam, ir jau pavēls un vēl piedevām pamatīgi līst. Par laimi, pilī ir kaut kāda jauniešu nometne un zīmogu kartēs mums iespiež. Cirstos ilgi neuzkavējamies un dodamies uz savu naktsmītni Jaunpiebalgā.
25. jūlijs. Ar Latgali nesaistītā Krustpils
No rīta izlemjam ceļojumu vēl turpināt, aizbraucot uz Krustpili un Koknesi. Interesanta šķiet Jēkabpils muzeja darbinieces vēlme nemitīgi mums atgādināt, ka viņu pilsētā dzīvojošie noteikti nav latgaļi. Pirmo pili Krustpilī cēlis Rīgas arhibīskaps 1237. gadā. Laika gaitā pils vairākkārt pārbūvēta un paplašināta. Domājams, no viduslaikiem saglabājušās ar cilindra un krusta velvēm segtās pagraba telpas. 18. gs. beigās nocietinātā pils bija pārvērtusies reprezentatīvā, barokāliem torņiem vaiņagotā rezidencē. Ilgu laiku pilī saimniekojuši militāristi, tāpēc iekštelpās maz kas saglabājies. Pašlaik uzsākta pils arhitektoniskā un vēsturiskā izpēte un restaurācija.
