Represētie pirmo reizi sanāca kopā 1988. gadā. 1989. gadā Ogrē notika pirmā konference, lai dibinātu vienotu organizāciju ar mērķi panākt reabilitāciju, apkopot ziņas par represēto skaitu.
Represētie pirmo reizi sanāca kopā 1988. gadā. 1989. gadā Ogrē notika pirmā konference, lai dibinātu vienotu organizāciju ar mērķi panākt reabilitāciju, apkopot ziņas par represēto skaitu.
10 gadu vēlāk – šogad 11. decembrī – Ogrē uz savu otro konferenci pulcējās represētie no visas Latvijas.
Tiek ienests valsts karogs, svinīgi skan himna. Liekas, zālē skaņām nav vietas, tās vēlas izlauzties no šaurības un plūst, plūst visur, kur vēl nav pamodināts represētais, kas iestidzis savā zemes pleķītī, savās problēmās. Apvienojieties, aicina himna, neļaujiet sevi, pa vienam saskaldot, nonicināt! Jūs bijāt vajadzīgi, kad Latvija vēl nebija pilnīgi brīva. Tagad…? nevēlēšanās uzklausīt, izprast mūsu stāvokli liecina par pašreizējās valdošās šķiras attieksmi pret jums. šķelšana ir izdevīga brīvvalsts pretiniekiem, lai, nākot pie varas, tautu atkal nospiestu uz ceļiem, pakļautu tiem spēkiem, no kuriem raisāmies vaļā. Mums spiež runāt valodā, kurā runāja apspiedējs 50 gadu ilgā laika posmā. Ja tā vēl būtu Puškina, Ļermontova, Dobroļubova, Hercena valoda, bet Latvijā tā piebārstīta svešas mātes izvarošanas vārdiem dažādos locījumos un veidos. Vai tad viena no vecākajām baltu valodām nav laba, vai tā ir kārtējā kādas kopas iegriba? Ja jau mums nepietiek ar vienu valodu, tad mācīsimies tādu, uz kuras pusi ejam, nevis tādu, ko atstājam. Tad, ceru, būs apmierināti visi.
Nenojauksim okupācijas muzeju tikai tāpēc, ka kādam vajadzīgs būvlaukums, bet atstāsim to kā rēgu, kā baismās pagātnes liecinieku ar tajā savāktajiem eksponātiem! Noliksim vēl durvju priekšā pieminekli tiem, kas cieta no valdošās varas, kas tika nobendēti. Tad, vedot ekskursantus uz lepno Melngalvju namu, nevarēs teikt: mums nebija okupācijas! Tad šis fragments runās skaidrāk par visu, ko mūsu valdošie pūlas noslēpt. Varbūt tad citi labāk sapratīs, no kādām skavām esam izrāvušies. Leposimies ar to, ka esam izgājuši cauri, nevis kaunēsimies no tā! Izgājām, kaut plosīti, kaut lauztu galotni, bet vēl pietiekami stipri, lai nekalstu. Būsim lepni par savu valsti un valodu! Lepni par tautu, kuru nesalauza! Varbūt tad mūs atzīs arī Valsts prezidente – nevis atsūtīs apsveikumu, bet ieradīsies pati… Ja būs piemērs, tad tā rīkosies arī Saeimas deputāti un valdības vīri. Tad noteikti būs beigusies pedofilijas lieta, kas viņiem tik svarīga. Tādas domas rodas, klausoties himnu, un tās apstiprina daudzo runātāju teiktais.
Konferenci iesākam, ar klusuma brīdi godinot tos, kuru vairs nav mūsu vidū. Uz skatuves uznāk represētie, kas izveidoja apvienību. Viņu vidū nav Noskova. Toreiz tikai daži vīri uzdrīkstējās izteikt domu par organizāciju. Šodien delegātu vien ir 354. Dibināšanā klāt nebija ne radio, ne televīzijas. Šodien ir tāpat kā pirms 10 gadiem.
Runās skan sāpe, apsūdzība. Pieņemam rezolūciju par Nirnbergas – 2 sarīkošanu – ne lai sodītu, bet parādītu komunistu noziedzīgo darbību –; pret pieminekļa represētajiem novietošanu nevēlamā vietā; par Okupācijas muzeja saglabāšanu, nevis pārcelšanu uz kādu nostūri.
Guntars Bullis, politiski represētais
