Kā «Ziņas» jau rakstīja, šonedēļ Jelgavā viesojās Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts un preses sekretārs Ivars Svilāns. Iemesls ir Latvijas Radio 1. programmas Rīgas raidītāja pilnīga pāreja uz FM diapazonu.
Kā «Ziņas» jau rakstīja, šonedēļ Jelgavā viesojās Latvijas Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts un preses sekretārs Ivars Svilāns. Iemesls ir Latvijas Radio 1. programmas Rīgas raidītāja pilnīga pāreja uz FM diapazonu, vairs nedublējot to ar vidējiem viļņiem. Te jāpiebilst, ka pārējās trīs Latvijas Radio programmas raidīja vienīgi FM diapazonā arī līdz šim. Pirms radio pārstāvju ierašanās redakcijai nosūtītajā apkārtrakstā bija teikts:
«Vidējo viļņu raidītāja slēgšana ir ekonomisku apsvērumu diktēts solis, jo tā izmaksas ir ļoti lielas – aptuveni 130 tūkstoši latu gadā. Ieekonomētā nauda tiks izlietota:
1) «Latvijas Radio 4 – Doma laukums» (pārsvarā krievu valodā) 24 stundu raidīšanas nodrošināšanai Rīgā, Rēzeknē un Daugavpilī (līdz šim tas skanēja 9 stundas diennaktī);
2) «Latvijas Radio 3 – Klasika» 24 stundu raidīšanas nodrošināšanai Rīgā (līdz šim raidīja 18 stundu);
3) «Latvijas Radio 2» raidīšanas diapazona palielināšanai Cesvainē, Rēzeknē, Daugavpilī. Latvijas Radio vēlreiz apliecina, ka galvenais ir mūsu klausītāji un vidējo viļņu slēgšana ir līdzeklis, lai ilgākā laika posmā Radio kļūtu saturiski un tehniski kvalitatīvāks.»
Vēl sekoja piebilde, ka jau 2001. gada 1. janvārī tika slēgts Valmieras vidējo viļņu raidītājs, 2001. gada 1. jūlijā – Cesvaines, Rēzeknes, Daugavpils un Kuldīgas vidējo viļņu raidītāji. Tātad pēdējais raidītājs, kas dublēja «Latvijas Radio 1» programmu vidējos viļņos, bija Rīgā (945MHZ). To varēja uztvert arī Jelgavas rajonā un pilsētā. Taču šā gada 4. janvārī tas tika slēgts. Vienā otrā lauku mājā programma pazuda kā ūdens akā.
Sarunā redakcijā piedalījās «Ziņu» redaktore Ligita Timma, žurnālists Gaitis Grūtups, «Novaja gazeta» redaktors Andrejs Muravjovs, lasītājiem jau pazīstamais Latvijā ražoto radioaparātu kolekcionārs no Valgundes pagasta Kārlis Degainis, kā arī minētie augstie viesi. Vislielākie runātāji bija divi – Dzintris Kolāts un Kārlis Degainis. Abiem vīriem radio lietas sirdij bija vistuvāk. Tikai pirmais vairāk aizstāvēja jaunās, otrais – tradicionālās vērtības.
Lēmums galīgs un negrozāms
G.Grūtups: Kāds ir jūsu vizītes mērķis? Vai jūs mēģināt mazināt vidējo viļņu klausītājos radušās skumjas, pat sašutumu, kā saka «gribat nolaist tvaiku»? Lēmums par 1. programmas pilnīgu pāreju uz FM diapazonu taču ir galīgs un negrozāms…
Dz.Kolāts: Galvenais «funktieris» tiešām ir parādīt, ka mums, Latvijas Radio vadībai, nav vienalga, kas notiek ar mūsu klausītāju. Es netaisos nekur kandidēt vēlēšanās. Man pašam ir noriebusies tā muldēšana, kad cilvēks, kuram ir pilnīgi vienalga, kā laukos iet, ar svētulīgu sejas izteiksmi trīcošā balsī saka: «Tagad vecai māmiņai atņēma radio.» Tas ir kaitinoši. Uz rajona Padomi atvedām 18 radioaparātu. Tas nav daudz. Taču, ja padome, pagasti, vietējie uzņēmēji pieliek pa desmit aparātiem, tas jau ir risinājums. Mēs ar savu dāvanu gribējām spert pirmo soli.
Latvija no ultraīsviļņiem uz FM standartu pārgāja astoņdesmito gadu beigās, kad parādījās pirmās komercstacijas. No tā laika praktiski visiem Latvijā izplatītajiem radioaparātiem FM diapazons ir. Bet vecāko – līdz astoņdesmito gadu beigām ražoto – vidējās klases radioaparātu mūžs nu ir beidzies vai arī nupat tam ir jābeidzas. Protams, ja cilvēks ir ļoti labi kopis savu radio, tad varbūt iet arī vecāka gada gājuma modeļi.
K.Degainis: Manai mātei bija 1953. gadā ražota «Baltika». Tā vairs neder. Sievastēvam astoņdesmitajos gados Kandavā ražotā «Abava» arī neiet. Manam brālim ir aparāts «Ģeologs», nesadauzāms. To viņš ņēma līdzi uz traktora, uz pagrabu – visur, kur vien strādāja. Tas ar vairs Rīgu neuztver. Šādi fakti ir tikai manu radu lokā. Problēma tomēr ir jūtama. Es vakar astoņos vakarā vidējos viļņus «braucu» cauri un saskaitīju 80 staciju. Starp citu, šajos viļņos raida lietuvieši, igauņi.
Dz.K.: Igaunijas valsts radio neraida kopš 1995. gada. To es zinu noteikti. Ar lietuviešiem ir citādi. Viņiem valsts radio lietās vērojama diezgan dziļa krīze.
K.D.: Tad būšu igauņus sajaucis ar somiem. Bet dzirdams bija ļoti skaidri. Raida franči, vācieši, poļi. Viens pat ir ielīdis diapazonā aiz agrākās Rīgas, kur kādreiz bija tukšums. 300 metros raida Krievija. Kur viņiem tik stiprs raidītājs? Vai to Latvijā netranslē?
Dz.K.: Es domāju gan, ka ne. Krievi pierobežā pie Pleskavas cēla vai ceļ ārkārtīgi spēcīgu raidītāju. Viņiem tur ir bijušais raidītājs «Majak».
K.D.: Pēc aiziešanas no vidējiem viļņiem droši vien zviedri mūs vairs nedzird…
Dz.K.: Jā, man ir saņemtas ziņas par to.
Latgalē klusums, bet Rīgā…
K.D.: Viss, kas rakstīts jūsu iepriekš izsūtītajā apkārtrakstā ir ļoti simpātiski, patīkami. Iepriecina arī atvestie «Philips» radioaparāti, bet līdz tiem mūsu tauta vēl nav nogājusi. Sievastēvam par septiņiem latiem nopirku, ja var ticēt rakstītajam, vācu aparātiņu. Viņš, cilvēks, ar trīcošu roku griež noskaņošanas podziņu. Tā ir maziņa, sievastēvs ir pieradis pie kārtīga reģistra. Antena drusku pasitas, un atkal skaņa cauri. Kvalitatīvāk uztvert, protams, var ar labāku aparātu. Tas ir jutīgāks, stabilāks, tādam ticu, bet tas diezgan arī maksā.
Dz.K.: Mazumtirdzniecībā veikalā «Orbīta» to var nopirkt par 16 latiem. Tiesa, ka tirgos mazus pļerkšķīšus var iegādāties lētāk. Rīgā, turpat pie Zaķu salas torņa varbūt tāds arī derētu, bet ārpusē ne. Cita lieta – tagad dažas darbnīcas iesit naudiņu, iemontējot vecajos radioaparātos FM uztvērēju. Pakalpojums izmaksā piecus sešus latus. Taču, ja tāds vecs aparāts nav ticis īpaši kopts, tad jau pēc gada tam nolūzīs kāds kloķītis, serdīte mainīs savu induktivitāti – kā jau vecam aparātam….Mūs atvestie «Philips» ir izmēģināti gan Liepājas rajonā, gan Latgalē – visattālākajās vietās. Nekur nekādu sūdzību nav bijis.
K.D.: Arī es esmu tā izdarījis, ka vecajai «Simfonijai» pievienoju palietotu automašīnas radio, kam ir FM diapazons. Skaņa tagad ir lieliska. Ļoti gan žēl, ka jūsu dāvinātajiem aparātiem nav rakstīts virsū «VEF»…
Dz.K.: Pagaidām Latvijā radioaparātus ražo tikai Kandavā – «Abavas». Es domāju, ka kandavnieki stratēģiski nav labi nostrādājuši. Viņiem vajadzēja lūkot pēc kāda investora Rietumos. Ar tām darba rokām un prātiem varētu gatavot labus radioaparātus, bet viņi tik kaut kā paši un paši.
Ivars Svilāns: Bijušajā VEF tagad ir firma, kas montē kopā «Siemens» radiotelefonus. Tas man pašam bija pozitīvs pārsteigums.
Dz.K.: Atgriežoties pie domas, ka sevišķi trūcīgākie lauku cilvēki nespēs sekot radioviļņu nomaiņai – mums bija lielas bažas par to pirms pusgada, kad līdzīgas pārmaiņas notika Latgalē, kur vēl tolaik palikušo Rīgas vidējo viļņu raidītāju nedzird vai dzird ļoti vāji. Domāju, nu gan būs ziepes: tagad visi rakstīs, un beigu beigās nedrīkstēsim neko mainīt! Taču izrādījās – klusums. Reakcija minimāla: dažas vēstules, daži zvani. Problēmas atrisinātas bez milzīga kara. Vienīgi tagad, kad slēdzām Rīgas raidītāju, iznāca kādi cilvēki piecdesmit, pat sita man pa mašīnu. Viena mammīte, mani ieraugot, kliedza: «Redz, kur tas mērkaķis, kas mums noņēmis radio!» Es kaut ko, labā prātā būdams, atteicu. Tas viņu satracināja vēl vairāk.
K.D.: Jāstaigā ar melnām brillēm…
Ligita Timma: Redakcijā pienākusi 6. janvārī datēta vēstule, kuru parakstījusi, pēc teksta spriežot, kāda vecāka kundze vārdā Renāte (uzvārds nav minēts). Teksts apmēram šāds: «Lai vientuļajiem pensionāriem un trūcīgajiem iedzīvotājiem dzīve kļūtu sliktāka, ar 2002. gadu tiem laupīta iespēja klausīties Latvijas Radio». Viena šāda vēstule ir, vairāk arī nav.
Vai zilais sapnis piepildīsies?
Dz.K.: Pabeigt šo reformu zināmā mērā ir mūsu goda jautājums. Ja reiz sākām, atpakaļ kāpties vairs nevaram. Šaubos, vai valsts vidējo viļņu raidīšanai papildus tos 130 tūkstošus atrastu. Un bez šīs naudas mēs regresētu, klausītāju skaits kristu, daudzus pārāk sāktu interesēt internets vai kas cits…
G.Grūtups: Domāju, ka radio ar internetu nav tiešas konkurences. Radio labprāt ieslēdzu, kad acis ir nogurušas no datora.
Dz.K.: Tur jau ir tas fenomens! Pie datora vai televizora tev jāsēž, bet radio vari klausīties, darot citu darbu. Un atšķirībā no televīzijas skatīšanās nav žēl laika, kad gadījies noklausīties sev mazāk interesantu raidījumu.
K.D.: Bet vai tomēr varētu pastāvēt tas zilais sapnis, ka tad, kad mēs kļūsim bagātāki, Latvija atkal skanēs pasaulē?
Dz.K.: Principā, jā. Tikai tad gudriem cilvēkiem jāizvērtē, ko izmantot – īsos, vidējos vai garos viļņus. Informācijas tehnoloģijas attīstās strauji. Zviedrijā radio jomā ir lielas ziepes, jo viņi daudz naudas investēja, lai izveidotu tā saukto digitālo radio sistēmu. Neesmu tehnisks cilvēks, bet vienkāršoti var teikt, ka uzlabojas signāla kvalitāte un ar vienu frekvenci var raidīt pat četras stacijas. Taču izrādījās, ka jaunajai sistēmai nav pieprasījuma. Datorizācijā attīstījās citas likumsakarības, un firmas atskārta, ka šādus aparātus ražot nav izdevīgi.
Cik neapdraudēts ir Tālavas taurētājs?
K.D.: Mēs zinām, ka vecā vidējo viļņu raidīšanas sistēma pārklāja visu Latvijas teritoriju. Kā ir ar FM raidītājiem?
Dz.K.: Es nekādā ziņā negribētu slēpt patieso situāciju aiz kādiem dokumentiem, taču valdības deklarācijā šajā sakarā ir viens teikums…
K.D.: Tiekat galā, kā paši redzat?
Dz.K.: Gandrīz tā. Tur ir sacīts, ka Latvijas Radio ir jābūt dzirdamam visā valsts teritorijā. Kas attiecas uz veco vidējo viļņu raidītāju, jāatzīst, ka tas bija jau nolietojies, un zināmā mērā arī tādēļ tika izvirzīts jautājums – vai izdot lielu naudu šā raidītāja atjaunošanai vai arī izbeigt raidīt vidējos viļņos? Jaunais FM tīkls jau pilnībā pārsedz Latviju.
K.D.: Par to ir ļoti liels prieks, bet vai nedienu gadījumā šo tīklu nevar viegli paralizēt?
Dz.K.: Mēs pašlaik veidojam paralēlu struktūru, par ko negribu runāt. Mācība šajā sakarā bija, domājot par to, kā strādājām 1991. gada augusta puča laikā, otra – 11. septembra notikumi ASV. Visi zina, ka mums ir viena stratēģiski svarīga un neaizsargāta vieta – Zaķu salas tornis. Tur atrodas daudzi informāciju nesošie raidītāji – gan radio, televīzija, gan mobilie tālruņi. Vasarā, kad bija lielās lietusgāzes (es tieši tajā laikā atrados atvaļinājumā) radio saimniecības vadītājam Semēvica kungam no torņa piezvanīja tur dežurējošās maiņas priekšnieks. Semēvics zinādams, ka esmu emocionāls cilvēks, to tūlīt nebija man teicis. Bet maiņas priekšnieks bija jautājis, vai nav iespējams pārslēgties uz citu raidītāju, jo … tornī uz aparatūras gāzies virsū ūdens. Tātad kaut kur ir caurs jumts. Tagad mums šīs lietas iet uz priekšu, un principā jābūt tādai iespējai: ja piepeši iziet no ierindas Zaķu salas tornis vai kāds cits svarīgs raidītājs, sakari nepārtrūkst.
G.G.: Domājot vēl par nedienām, atceroties arī 1991. gada barikāžu laiku, gribētu skaidri zināt, vai «Latvijas Radio 1» arī tagad kā Tālavas taurētājs neklusēs, ja pēkšņi naktī, nedod Dievs, kaut kur katastrofā apgāztos dzelzceļa cisterna ar indīgām vielām, izbēgtu 89 cietumnieki un tamlīdzīgi.
Dz.K.: «Latvijas Radio 1» ir aktīvs diennakts režīms. Lūk, mans kolēģis Ivars Svilāns noteiktā kārtībā naktī dežurē. Pārsvarā visām komercstacijām šajā laikā automātiski strādā dators. «Latvijas Radio 1» tā nav. Jautājums ir vienīgi par to, vai mēs saņemam šo informāciju no attiecīgajiem oficiālajiem avotiem.
Jāmācās pareizi runāt
A.Muravjovs: Es gribētu vairāk uzzināt par programmu krievu valodā «Doma laukums».
Dz.K.: Es ļoti nevēlētos kaut kā aizskart jūsu izdevumu, taču man ir jāatzīst, ka liela daļa Latvijā iznākošo krievu avīžu ir tendenciozas, kā saka, «spēlē vienos vārtos». «Latvijas Radio 4» jeb «Doma laukums» dzīvi Latvijā skata līdzsvaroti. To pašu 2004. gada problēmu, kad krievu skolās ir jāpāriet uz apmācību latviešu valodā, arī Eiropas lietas mēs skatām tomēr plašāk. Mums pie mikrofona runā gan Jurkāns, gan Dobelis. Kas attiecās uz krievu komercstacijām, tajās gandrīz visas ziņas nav nekādas – «laiž» mūziku, spēlē spēles, ir reklāma. Vairums «Doma laukuma» auditorijas gan ir vidējos gados, mēs būtu ieinteresēti iesaistīt arī jauniešus. Un 24 stundu formātam to vajadzētu sekmēt. «Doma laukumam» būs latviešu valodas mācību raidījumi, dažas humora programmas arī latviešu valodā.
K.D.: Es glabāju dažus ap divdesmit gadu vecus «Latvijas Radio 1» programmas raidījumu ierakstus. Manuprāt, latviešu valoda ir «čupā»…
Dz.K.: Tagad ir liels brīvības laiks. Ir cilvēki, kas nav runu apguvuši vai kuriem Dievs nav devis prasmi pareizi, loģiski runāt. Vēl piemirsu piebilst par Saeimas plenārsēdēm. Tās kārtības rullis noteic, ka tās jāpārraida valsts radio (kas par raidīšanu maksā, gan nav piebilsts). Šīs translācijas Rīgas apkārtnē notiks pa vilni 96, 2 MH, bet pārējā Latvijā arī «Radio 3 – Klasika» vilnī.
***
FM diapazona radioaparātu priekšrocības:
labāks skaņas signāls, var skaidrāk uztvert;
aparatūra ir modernāka, un gan raidītāji, gan uztvērēji dažkārt pat simtkārt mazāk patērē strāvu.
Vidējo viļņu raidīšanas priekšrocības:
tradīcija;
var uztvert no raidītāja tālākā apkārtnē;
vieglāk noskaņot radioaparātu.
Ja pērkat jaunu radioaparātu:
vajag pirkt vienkāršu, nevis magnetolu, kas cenu varētu sadārdzināt;
vajadzētu izvēlēties pazīstamu firmu ražojumus;
ieteicams pārbaudīt, vai tas uztver vajadzīgo staciju.
