Ozolniekos par savu priekšstāvi toreiz izvēlējās saimniecisko līderi Mārtiņu Arnīti.
Pirmssvētku nedēļas nogalē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšanai veltīts atceres pasākums notika Ozolnieku novada muzejā. Atmiņās par šo vēsturisko notikumu dalījās tālaika Augstākās Padomes deputāti Mārtiņš Arnītis un Andris Tomašūns, kā arī vecie tautfrontieši.
Toreizējais Augstākās Padomes deputāts un agrofirmas «Staļģene» priekšsēdētājs Mārtiņš Arnītis, kuru vēlēšanās virzīja Latvijas Tautas frontes Staļģenes nodaļa un Latvijas Lauksaimnieku savienība, atzina, ka neesot vēlējies kļūt par politiķi. Neviļus iznāca tā, ka vēlēšanu otrajā kārtā Ozolnieku novada ļaudis ievēlēja tieši viņu. Latvijas Tautas frontes Jelgavas pilsētas un rajona nodaļas virzītā advokāte Aina Labanovska, kas savukārt bija vadībā vēlēšanu pirmajā kārtā, tomēr nesasniedza pietiekamo balsu vairākumu.
Laikrakstam dāvināja mēbeles
Toreizējais tautas priekšstāvis M.Arnītis uzsvēra, ka Latvijas Tautas frontes uzdevums bijis ļoti grūts, jo latvieši atšķirībā no igauņiem un lietuviešiem savā zemē jau bija kļuvuši par minoritāti, turklāt vēlēšanās piedalījās arī okupācijas armija. Tomēr, par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem, tautfrontiešiem izdevās izveidot tādu Augstāko Padomi, kas pārliecinoši pieņēma Neatkarības deklarāciju. «Es biju klusais atbalstītājs. Reiz uz Rīgu aizvedām Tautas frontes avīzei «Atmoda» mēbeles. Mums kā agrofirmai bija iespējas tās iegādāties, savukārt redakcijā labu mēbeļu nebija. Tas žurnālistiem bija liels pārsteigums. Prasa: «Ko jums vajag pretī?» Atbildu: «Neko nevajag.» Pēc tam Elita Veidemane atbrauca ciemos un tikās ar staļģeniekiem,» atminējās M.Arnītis. Viņš optimistiski piebilda, ka mūsu tautai ir radoša dzirksts darboties, tādēļ, būdami brīvi, spēsim sasniegt daudz.
Kvalificētais vairākums – par
Savukārt Latvijas Tautas frontes Jelgavas pilsētas un rajona valdes loceklis Pēteris Miļūns jauniešiem paskaidroja, kāpēc, pieņemot Neatkarības deklarāciju, bija svarīgi iegūt vairāk nekā 134 balsis. «Augstākajā Padomē ievēlēja 201 deputātu. Lai pieņemtu vienu vai otru lēmumu, varēja pietikt ar 100 balsīm. Taču politiskajā praksē ir pieņemts, ka svarīgāko lēmumu pieņemšanā vajag sasniegt kvalificēto vairākumu, kas ir divas trešdaļas no kopējā skaita jeb 134 balsis. Tad vairs Maskavā nevarēja iebilst, ka neatkarību Latvijā grib tikai daļa inteliģences un laucinieki. Uzdevums tika izpildīts ar uzviju, jo par neatkarību nobalsoja 138 deputāti,» uzsvēra P.Miļūns. «Nedzīvoju bagāti. Mana pensija ir 287 eiro, sievai mazliet pāri 200, bet nevienu minūti nenožēloju, ka atmodas laikā iesaistījos valsts atjaunošanas darbā. Brīvība ir svarīgākais. Tā gan prasa arī atbildību, ko ne katrs vēlas uzņemties,» piebilda vecais tautfrontietis.
Haralds Mednis nepalika ēnā
Pensionētais inženieris Gunārs Barups atcerējās, kā vairāki Ozolnieku tautfrontieši 1990. gada 4. maija vakarā tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas ar mikroautobusu devušies uz mītiņu Rīgā. «Diena bija jauka, saulaina. Tauta iznāca 11. Novembra krastmalā. Deputāti nostājās padomju laika tribīnē. Turpat malā bija diriģents Haralds Mednis. Viņam arī tagad vajadzēja stāvēt galvenajā tribīnē. Tieši Mednis lielajos dziesmu svētkos diriģēja «Gaismas pili», kas atkal bija augšāmcēlusies. Korespondenti Medni tomēr atrada un filmēja,» atceras G.Barups. Viņš piebilst, ka atjaunotā valsts vara izturēja pārbaudījumus gan 1990. gada 15. maijā, kad kara skolu kursanti centās ar varu iekļūt Saeimā, gan 1991. gada augustā, kad Maskavā varu mēģināja sagrābt pučisti. Taču, viņaprāt, daudz sakarīgāka varēja būt toreizējās Ivara Godmaņa valdības iesāktā privatizācija. ◆
