Vasarīgi apātiskajā publiskajā telpā abas valsts augstākās amatpersonas – premjers Indulis Emsis un prezidente Vaira Vīķe -Freiberga – pēkšņi paudušas satraukumu par negatīvo Latvijas tēlu.
Vasarīgi apātiskajā publiskajā telpā abas valsts augstākās amatpersonas – premjers Indulis Emsis un prezidente Vaira Vīķe -Freiberga – pēkšņi paudušas satraukumu par negatīvo Latvijas tēlu. It kā tikai tagad būtu kļuvis skaidrs, ka mums ar savas valsts veidolu ir nopietnas problēmas. “Šeit mums piepalīdz Latvijai nedraudzīgi politiskie spēki no ārpuses, un arī sevis zākāšanā laikam pārspējam jebkuru tautu,” pēc pārrunām ar prezidenti par tēla problēmām gudro premjers. Šāds viedoklis liecina par visai triviālu nopietnas problēmas traktējumu.
Valsts tēls ir ļoti komplekss, jo to nosaka praktiski viss, kas attiecīgajā valstī notiek, sākot ar ekonomisko situāciju, nodarbinātību, viena indivīda apmierinātību ar dzīvi, beidzot ar sevis izrādīšanu citiem un prasmi valsti skaisti “iepakot”. Līdz ar to valsts tēlu nevar uztvert viendimensionāli, jo tad tas liecina par situācijas vienkāršošanu. Tomēr premjera solījums, ka nākamgad varētu palielināt finansējumu Latvijas Institūtam (LI) valsts tēla veidošanai, ir tendēts uz šādu vienkāršotu skatījumu.
Skaidrs, ka pašreizējā politiskā situācija pieprasa atbilstoši reaģēt, respektīvi, ždanokas, Plinera un citu provokatoru un demagogu rīcība tiešām var kļūt labi sadzirdama arī ārpus Krievijas. Informācija, ko tā sauktie krievvalodīgo tiesību aizstāvji producē “uz āru”, aizvien intensīvāk diskreditē Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts statusu. Saprotams, ka visādām “ždanokām” un “plineriem” ir nospļauties, ko par viņiem domā oponenti un kā pēc viņu “plosīšanās” starptautiskajā vidē parādās Latvija; šo politiķu rīcība ir izteikti pragmatiska – gūt maksimāli lielas dividendes no savām politiskajām akcijām, kā arī palīdzēt gūt kaut ko vairāk par dividendēm kontrolpaketes turētājam (lasi: Krievijai).
Taču, lai arī cik politizēts nebūtu šāds fons, nav saprotama Emša piepešā atskārsme, ka kaut kas jādara, lai “nedraudzīgi politiskie spēki” neturpinātu graut valsts tēlu. Tas, protams, ir netiešs brīdinājums kreisajam flangam, tomēr, ja skatās uz Latvijas sabiedrību kopumā, tad ticamāka ir versija, ka no finansējuma palielināšanas valsts tēlam nebūs ne silts, ne auksts. Ciniskāk raugoties, pašreizējā valdība grib vairāk rūpēties par savu, nevis valsts tēlu.
Runājot par Latvijas tēlu plašākā skatījumā, tad, pirmkārt, ir jāsaprot, kāds tas ir Latvijas iedzīvotājos un kā iedzīvotāji spēj sevi identificēt ar šo valsti. Līdz šim vairums iedzīvotāju ar valsti spējuši identificēties dažādos sporta pasākumos. Mazāka ir daļa, kas to spēj rast caur Latvijas kultūru, un pavisam, pavisam niecīgs ir cilvēku pulks, kas Latviju uzlūko kā kopēju politisko “jumtu”, vienojošu un cilvēku respektējošu vērtību garantiju. Neorientēšanās uz kopējām vērtībām ir pamatā tam, ko premjers nodēvējis par “sevis zākāšanu”. Nebūsim naivi, arī citās valstīs cilvēki ir pietiekami paškritiski, tomēr viņos allaž ir jūtama piederība kaut kādam tikai konkrētai valstij vien raksturīgam vērtību un vīziju kopumam, tāpēc ar pozitīvu skaudību var raudzīties igauņos, kas, manuprāt, ir daudz vairāk saliedējušies ap vērtību jeb dzīves jēgpilnības mezglpunktiem. Un te nu jāatgriežas pie diskusijas, kas caurauž, šķiet, visu neatkarības periodu – kur rast šīs vienojošās vērtības? Tagad gan pareizāk būtu jautāt: kā panākt vienošanos par šīm vērtībām?
LI budžeta palielināšana pati par sevi neuzlabos valsts tēlu, un tā aktivitātes galvenokārt ir vērstas uz citvalstu iedzīvotājiem kā potenciālajiem tūristiem un investoriem, kas, protams, ir vērtējams ļoti pozitīvi, it sevišķi, ja institūtam izdodas lauzt Krievijas producētos stereotipus par Latviju. Tomēr man personīgi daudz vairāk rūp valsts iekšējais tēls, jo tieši tas ilgtermiņā ietekmēs arī ārējo.
