Ar kolēģiem redakcijā ik pa laikam ar humora piedevu spriežam, kad tad beidzot Latvijā iestāsies vasara. Pagaidām nekas par to neliecina, jo aizvien bez virsjakas no mājas iziet nav īpašas vēlmes. Un tomēr ir kādi vasaras vēstneši – tās, protams, ir pirmās Latvijas zemenes. Taču ir viens bet… Kaut kā nav ticības tam, ka aiz izkārtnēm «Latvijas zemenes» patiešām visur būtu mūsmājās audzētās sarkanās ogas. Un runa nav tikai par zemenēm. Daudzus lauksaimniecības produktus, sevišķi tirgos, pārdevēji cenšas «iesmērēt» kā vietējo preci, lai gan gurķis vai tomāts, vai tā pati zemene pavisam nesen ievesti no kādas tālākas valsts.
Nav jau runas par to, cik pašmāju dārzenis vai oga ir labāks par ārzemju līdzinieku. Runa ir par pārdevēja cieņu pret pircēju – kad vēlme pārdot vairāk un līdz ar to nopelnīt noslāpē sirdsapziņas kliedzienus par cilvēku apzinātu maldināšanu. Vērtējot savus iepirkšanās paradumus, varu mierīgi atzīt, ka ne vienmēr iegādājos Latvijas lauksaimnieku ražojumus. Pietiekami bieži gan veikalā, gan arī tirgū izvēli izdaru par labu kādam ārzemju tomātam. Varbūt pašā vietējās ražas sākuma posmā noteicošais faktors ir cena, kas importa precei ir krietni mazāka nekā vietējai, taču ražas pilnbriedā, kad cenu atšķirības kļūst pavisam niecīgas, galvenais kritērijs jau ir preces kvalitāte – ja vietējais tomāts izskatīsies nedaudz pavītis, izvēlēšos importu, jo par preci maksāju savu naudu, tādēļ vēlos pirkt gan gastronomiski, gan vizuāli adekvātu produktu.
Tādēļ cienu tos pārdevējus, kuri nemelo, bet skaidri pasaka – tomāts no Spānijas, zemenes no Grieķijas, bet kartupelis – no Latvijas. Pie tāda pārdevēja atgriezīšos vienmēr, jo esmu pārliecināts – ja viņš teiks, ka zemenes šoreiz jau ir no Staļģenes, tad droši varēšu tās pirkt, jo zinu – viņš nemelos. ◆
