Tpu, kas tas tāds par zvēru – zīmols? Tā droši vien noburkšķēs ne viens vien laikraksta lasītājs. Varbūt tas ir uz zīmuļa uzsprausts zīmogs, kam uzlikta ola, vai varbūt vienkārši kāda ļoti zīmīga ola?
Tpu, kas tas tāds par zvēru – zīmols? Tā droši vien noburkšķēs ne viens vien laikraksta lasītājs. Varbūt tas ir uz zīmuļa uzsprausts zīmogs, kam uzlikta ola, vai varbūt vienkārši kāda ļoti zīmīga ola? Kļūda, kļūda! Izrādās – tas ir valodnieku un valodas speciālistu par “gada vārdu” atzītais jaunievedums. Un apzīmē pavisam pierastu un tautas jaunvalodā iegājušos anglicismu: brends. Jaunieviestais vārds var apzīmēt firmas (fui, anglicisms!), preces, preču grupas vai valsts tēlu. Turklāt tas esot tik sens, ka meklējams pat Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna veidotajā vārdnīcā. Lai nu paliek jaunievedumi valodniecībā. Valodnieku grupa ir atlasījusi vēl dažas nominācijas, kas paši par sevi varētu tapt par Latvijas zīmoliem ārpasaulē.
Piemēram, gada spārnotākais teiciens: “zelta rokas”. Tas piederot veselības eksministram Ārim Auderam. Pašas zelta rokas jau bija zināmas labi sen. Tikai Audera kungam izdevās tajās iepūst jaunu dvašu. Tagad tas nozīmē ne tikai cilvēku, kas ir lepns par savu meistarību, bet arī var ar to brangi nopelnīt. Kaut gan, ja padomā, uz gada teicieniem varētu pretendēt ne mazums tikpat dižu valodas pērļu. Nav saprotams, kāpēc komisija neizvirzīja tādu valodas pērli kā: “To es nesaprotu, svītrojam”? Liekas vienkārši, bet ar vienu prominenta kino nejēgas pateikto vārdu “svītrojam” gandrīz pazūd nacionālā kino nozare. Vai tiešām nejūtat, cik ietilpīgs var būt vārds?
Žēl, ka tikai pirms dažām dienām pilnīgi jaunu jēgu ieguva analītiskajā ķīmijā lietotais termins “sausais atlikums”. Izrādās, jāieliek premjerministra tīģelī kāda ministra paveiktie darbi, jāizkarsē uz nepatikas liesmām un pēc tam uz analītiskajiem svariem līdz pat miligramam var nosvērt, kāds no tā visa iznācis sausais atlikums jeb darbības lietderīgums. Vienam otram tas izrādījies tāds nesverams lielums.
Tā vien šķiet, ka Latvijai būs divi zīmoli, ar kuriem varam patiesi izcelties pārējo tautu vidū. Pirmkārt, tas būtu rekords valdības krīžu un krišanas skaita ziņā Ziemeļu puslodē. Itālijā un tālajā Latīņamerikā šajā ziņā mūs vēl spēj apsteigt. Bet nekas, viss vēl priekšā. Otrkārt, būsim visus apsteiguši svētku un atceru dienu skaita ziņā. Izrādās, to mums laikam par maz, jo ar Ministru prezidenta rīkojumu neilgi pirms sava biedra “sausā atlikuma” mērīšanas izveidota speciāla darba grupa, kas līdz 15. februārim izvērtēs iespēju noteikt Latvijā papildu svētku, atceres un atzīmējamās dienas, kā arī paredzēt valsts iedzīvotājiem tiesības saņemt papildu brīvdienas. Turklāt ar visiem grozījumiem darba likumā. Un lai daži neapzinīgi elementi Saeimas deputātu izskatā katru gadu nepiedāvātu vismaz reizi atcerēties šīs planētas iedzīvotāju skaistāko daļu, grupā būs iekļauts īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta pārstāvis, kam arī jāiesniedz visi nepieciešamie priekšlikumi un grozījumi. Kaut gan tas var arī nenotikt, jo patlaban Latvijā ir aktivizējies jau pieminētais zīmols – kārtējā valdības krīze. Var gadīties, ka pēc tās integrēt vairs neko nevarēs, jo integrētāji būs no varas attālināti. Tāpēc var sagaidīt, ka arī nākamgad mums piedāvās svētku un atceres dienu garajā sarakstā ierindot 8. martu – Starptautisko sieviešu dienu.
Par pagājušā gada zīmolu droši var uzskatīt arī tādus spārnotus teicienus kā “tas maksā tik, cik tas maksā” vai arī “kā var nesolīt?” Un tiešām, maksāsim par pašreizējo jezgu tik, cik tas maksā. Bet otru teicienu var arī pārfrāzēt: “Kā var nesolīt, jo Eiropa mūs nesapratīs”. Un pareizi darīs, ka nesapratīs. Tādi zīmoli iet pāri visai saprašanai.
