Braucot ārā no Jelgavas pa apbraucamo ceļu uz Rīgas šoseju, nevar nepamanīt vecu guļkoku māju ar skaisti iekoptu dārzu un dīķīti, kurā zied un priecē garāmbraucējus rozā ūdensrozes.
Braucot ārā no Jelgavas pa apbraucamo ceļu uz Rīgas šoseju, nevar nepamanīt vecu guļkoku māju ar skaisti iekoptu dārzu un dīķīti, kurā zied un priecē garāmbraucējus rozā ūdensrozes. Vieta izceļas vēl jo vairāk tādēļ, ka tā iekopta nesen, jo nonākusi jaunu saimnieku rokās. Tagad Biteniekos saimnieko brāļi Ilmārs un Gunārs Sproģi.
Kad «Ziņas» devās apciemot Sproģu ģimeni, mājās bija tikai viens no brāļiem – Gunārs. Viņš arī stāstīja par nākotnes plāniem un dalījās pārdomās par latviešiem.
– Šīs ir mūsu tēva mājas. Atguvām tās pirms pieciem gadiem. Saimniecībai šajā vietā ir 200 gadu, bet mūsu senči šeit dzīvoja kopš 1870. gada. Tagad ar brāli sargājam un kopjam vecāku sarūpēto,– stāsta Gunārs.
No vecās hercoga Jēkaba laika godības pāri palikusi vien māja, viss pārējais ir mainījies.
Agrāk tā skaitījusies Jaunsvirlaukas pagasta teritorijā, bijusi viensēta, kurā valdījis patīkams miers. Bet tad tika uzbūvēts lielceļš gar pašu māju un viss klusums bija izjaukts. Taču pie nemitīgās kustības un trokšņa Bitenieku iemītnieki jau pieraduši.
Dārzs mājas priekšā ir rūpīgi projektēts. To Gunārs paveicis pats – vienkārši iedomājies un realizējis. Kāds iznācis, lai spriežot citi.
Gunārs mācījies par zootehniķi, bet lopus turēt pilsētas teritorijā viņam šķiet neizdevīgi, tādēļ tagad lielākā uzmanība pievērsta agronomijai, jo mantotā zeme jāliek lietā.
– Ieceres un nākotnes plāni ir dažādi, bet galvenais, lai būtu «kā pie cilvēkiem» – viss tīrs un sakopts, – saka Gunārs. – Svarīgi ir uzpost mājas gar ceļiem, jo, braucot garām, svešinieki redz mūsu vizītkarti, redz, kādi esam.
Jaunajiem saimniekiem padomā neliels rekonstrukcijas projekts – brāļi Sproģi iecerējuši māju ierīkot īstā latviešu garā un saglabāt tās senatnīgumu. Iesākums jau ir – senā maizes krāsns un gaļas žāvētava.
Kā īpašs akcents pie mājas ir liels akmens, kurā domāts iegravēt saimniecības nosaukumu un dibināšanas gadu.
Apkārtnes skaistumam un labiekārtošanai tiek veltītas visas dzīves zināšanas un grāmatu gudrības.
– Cik iznācis būt citās zemēs, vienmēr esmu centies tur saskatīt un iegaumēt kaut ko pašam noderīgu, tad, atbraucis mājās, mēģinu idejas realizēt, – Gunāram patīk kārtība un skaistums.
– Ja esi sakārtotā vidē, tad sirdsapziņa neļauj to piesārņot, – stāsta saimnieks.
Darba ir daudz, bet no mērķa atkāpties Gunāram neļaujot spīts:
– Esmu nospraudis sev mērķi, līdz tam arī cīnīšos.
Lai saimniecības attīstībai būtu atspaids, iecerēts izveidot nelielu biznesu. Ja tas izdosies, tad apkārtne taps vēl patīkamāka.
Gunārs vispār ir liels optimists:
– Jaunatne aizvien vairāk orientējas uz nacionālo, latvisko. Aug interese par valodu un kultūru. Domāju, ka senie latviešu gēni sāk darboties. Tie prasa latvisku vidi. Latvietim jādzīvo ar sev raksturīgo, tas jāatjauno un jākopj, lai pašam būtu patīkami. Tagad vairums pieraduši pie tādas dzīves, kāda tā ir, necenšoties noslaucīt pat durvju priekšu. No malas tas izskatās atbaidoši.
Uz jautājumu, kādēļ tik daudzi tomēr dzīvo nesakārtotā vidē, Gunārs Sproģis atbildēja tā:
– Ja valdība dotu iespēju cilvēkiem strādāt un pelnīt naudu, daudz kas mainītos. Uzturoties sakoptā vidē, redzot kārtību un tīrību, cilvēkam noteikti gribēsies salabot, pārbūvēt, satīrīt arī savu māju un sētu. Diemžēl daudz kas ir atkarīgs no līdzekļiem. Ja latvietim būtu pietiekami līdzekļu, lai varētu tos ieguldīt skaistumā, viņš to darītu, jo šis tikums viņam ir asinīs.
Esam orientēti uz individuālu dzīvi: pašam sava mājiņa, lauciņš. Tā iemācāmies dzīvot saskaņā ar dabu un skaistumu. Cita lieta ir slinkums un tikumu trūkums. Vienmēr būs cilvēki, kas pateiks: «Lai zirgs strādā!» Gunārs Sproģis apņēmies veidot, celt, būvēt, lai pēc viņa kaut kas paliktu. Viņš audzina trīs bēr-
nus – divas meitas un dēlu. Par māju un saimniecību lielāko interesi izrādot astoņgadīgais Sproģa jaunskungs, viņš arī par mājas vēsturi un senčiem zina ļoti daudz. Tātad ir cerības, ka iesāktais darbs tiks turpināts.
