Rēzija Kalniņa un Kaspars Zemītis «Brīdī pēc vakariņām» 28. februārī pulksten 19 viesosies Jelgavas kultūras namā.
Vienoties par interviju ar Rēziju Kalniņu nebija vienkārši. Un ne jau kādu īpašu «dīvas kaprīžu» dēļ. Sibīrijas kontinentālās ziemas nomaiņa ar padomju laiku daiļdarbos daudzkārt pieminēto Baltijas klimatu bija darījusi savu, un brīžiem pastāvēja pamatotas šaubas, vai iecerētā mākslinieces koncertturneja, precīzāk sakot, dzejas un mūzikas dialogs «Brīdis pēc vakariņām», iecerēts 12 Latvijas pilsētās, slimības dēļ nebūs jāatliek. Vai par veselības ķibelēm rakstīt vai nerakstīt, mūsu starpā izraisījās pat neliela domu apmaiņa, kurā Rēzijas galvenais arguments bija pilnīgi loģisks: «Noteikti ne, jo dzeja taču nav vainīga!»
«Ziņu» korespondentam neatradās neviens cits arguments kā iespēja ar sasirgšanas vēsti «iežēlināt» publiku. Galu galā māksliniece izvēli atstāja laikraksta ziņā. Bet mēs zinām, ka Rēzija nu nebūs tā, kas atļausies palaist latiņu zemāk, tāpēc kvalitāte garantēta. Ar «iežēlināšanu» vai bez.
– Kā ir pēc vairāk nekā pussimt Dailes teātrī nospēlētām lomām, vai krasā ampluā maiņa – no aktrises Rīgā uz režisori Novosibirskas Operas un baleta teātrī – noritējusi sekmīgi?
Tā nemaz nebija tik krasa maiņa, kā nezinātājam varētu likties. Iekšēji jau vairākas sezonas briedu pārmaiņām, jo Dailes teātrī mana aktrises slodze bija milzīga – nācās kāpt uz skatuves gandrīz vai katru vakaru, un psihoemocionālā spriedze tikai krājās un krājās. Raksturi un lomas, kas pēdējos iestudējumos bija jāspēlē, katra beidzās uz traģiskas nots, kaut vai «Marlēna» Raimonda Paula mūziklā. Es nesūdzos. Man bija brīnišķīgi režisori un fantastiski partneri, bet sakrājies bija par daudz. Arī atvadas iznāca gandrīz vai simboliskas – režisora Elmāra Seņkova iestudējums «Viss par Rēziju».
Apzināta plāna kļūt no aktrises par režisori gan nebija, šī izdevība kaut vai uz laiku ko pamainīt radās sakarā ar mana vīra Aināra Rubiķa pārcelšanos uz Novosibirsku, kur nu jau ceturto sezonu viņš ir Krievijas trešās lielākās pilsētas Operas un baleta teātra galvenais diriģents un muzikālais vadītājs.
Tā nu liktenis caur Aināru vai pareizāk, Dievs caur Aināru, man deva šo iespēju, un man atlika tikai izvēlēties, vai to pieņemt vai ne. Protams, bez stresa neiztika, jo lēkšana nezināmos dziļumos – nezinu, kā tas ir vīriešiem, bet vismaz man tā ir visai bailīga padarīšana.
– Tad galvenais pārmaiņu vaininieks jāmeklē teātrī?
Nē, tas ir kā kuram. Kāds varbūt to uztver daudz racionālāk un vienkāršāk, ne tik emocionāli, tāpēc var turēt ilgi un daudz. Otrs moments – ja divi cilvēki ir kopā un dzīvo katrs savā pasaules malā, tad to īsti par kopdzīvi nenosauksi. Šajā brīdī jāizvēlas, kas ir galvenā prioritāte. Bet vienkārši būt par sievu un braukāt līdzi vīram – tas manam temperamentam būtu pārāk neiespējami. Tāpēc kļūt par režisori Novosibirskas Operas un baleta teātrī tajā brīdī bija vienkārši ideāls variants.
– Un tā uzreiz arī sāki režisēt?
Jā. Vispirms gan bija koncerti, bet tad Ainārs un teātris mani uzaicināja iestudēt Leonarda Bernsteina «Mesu», ko uztaisījām kopā ar brīnišķīgu komandu, kurā iesaistījām vēl vairākus Latvijas māksliniekus – Kristaps Skulte veidoja scenogrāfiju, kustību partitūru kopā ar pazīstamo Krievijas horeogrāfu Kirilu Simonovu gatavoja Ilze Zīriņa, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, savukārt gaismu mākslinieks bija Igors Kapustins no Igaunijas. Kad blakus savējie, tad arī vieglāk izturēt tālajā Sibīrijā.
– Vai nav arī otrs aspekts – Novosibirskā, kur nepazīst gluži uz katra stūra, vieglāk taisīt krasu pagriezienu no dramatiskā teātra, neslēpsim, zvaigznes uz operas režisora posteni. Es domāju, vieglāk, nekā ja tas notiktu Rīgā.
Jā, es piekrītu. Katrā ziņā man tur bija vieglāk to darīt. Rīgā tas daudziem izskatītos pārāk ambiciozi.
– Tieši par «Mesu» pagājušajā pavasarī Krievijas teātra «Zelta maskas» balvu pasniegšanas ceremonijā Ainārs Rubiķis saņēma operetes un mūzikla labākā diriģenta godalgu. Un kā tava režisores karjera?
Sekoja Artura Onegēra «Žanna d’Arka», Verdi «Rekviēms», nu jau sākas arī operas, piemēram, Verdi «Traviata».
– Bet sfēra tomēr cita. Vai nav savādi, ja viss iepriekšējais skatuves mūžs saistīts ar dramatisko teātri? Kur ir labāka sajūta?
Vislabāk jūtos mājās pie plīts. Bet, ja nopietni, tad viskomfortablāk kā māksliniece patlaban jūtos, strādājot ar «artistiem». Zinu, ka šis vārds nav latvisks, bet kā citādi nosauksi operdziedoni, kurš reizē ir gan aktieris, gan dziedātājs. Es viņus pēc dramatiskā teātra pieraduma saucu par aktieriem, Ainārs – par solistiem.
Pašlaik man vieglāk strādāt kā režisoram, nevis kā aktierim. Lai gan komandēt man nepatīk. Esmu ļoti cilvēkmīloša. Man nepatīk, ja kliedz un pieprasa.
Arī traģiskos brīžos izrādes laikā procesu var padarīt psiholoģiski interesantu un azartisku. Režisoram jābūt tādam, kas ciena un novērtē aktieri, zinot cik emocionāli smags ir darbs uz skatuves, cik atkailinātiem jābūt aktiera nervu galiem. Aktierim jājūtas kā bērnam, lai viņš justos pasargāts, tikai tad var iet līdz tai bezdibeņa malai. Režisors ir kā mamma vai tētis, kas noturēs un neļaus krist. Un pie jebkurām neveiksmēm uzņemsies vislielāko atbildību.
– Kā norit aklimatizēšanās Sibīrijas plašumos tīri sadzīviski?
Tur man ir darbs. Mājās vienmēr esmu jutusies šeit, Latvijā. Mēs aizlidojam, nostrādājam un jebkurā brīdī, izturējuši garo lidojumu, kam pa vidu ir Maskavas lidostas iekšzemes reisu terminālis (kas nelīdzinās starptautiskajam), vienmēr atgriežamies mājās. Kaut vai uz pāris dienām. Protams, labprāt aizbrauktu uz Baikālu vai Altaju, bet to vēl nav izdevies īstenot.
– Kāds ir Novosibirskas skatītājs. Citādāks nekā Rīgā?
Mūsu skatītājs ir zinošs, prasīgs, izglītots. Es vēlētos, lai mūsu skatītājs ir atvērtāks un nenāktu uz izrādi ar jau gataviem priekšstatiem. Lūk, tas ir Čehovs vai tas ir Blaumanis, bet tas – nē. Sibīrijas skatītāji ir it kā naivāki, bet reizē arī atvērtāki. Ja tiešām nepatiks, tad ies prom, bet, ja patiks, tad celsies kājās un kliegs «Bravo!» līdz aizsmakumam. Kaut gan varu teikt, ka arī Dailes teātra skatītājs pēdējā laikā mazāk kautrējas paust savas emocijas.
– Vai ir kādi plāni attiecībā uz Rīgu un Dailes teātri?
Gatavojos piedalīties izrādē, ko nākamās sezonas sākumam veido Viesturs Meikšāns, viņš pats būs gan režisors, gan scenogrāfs, gan telpas iekārtotājs – Emanuela Šmita «Oskars un rozā dāma». Bet ārpus teātra gaida kora «Kamēr» 25. maijā paredzētā koncerta režijas darbs, savukārt 6. jūnijā jārežisē Aspazijas jubilejai veltīts uzvedums «Tur, kur gars ar garu – jūtās satiekas».
– Izbraukādami Sibīriju un atcerēdamies Aspaziju, nonācām pie mūsdienu Latvijas un mūsu sarunas galvenā iemesla – koncerta jeb, pareizāk, dialoga «Brīdis pēc vakariņām», kas sestdien paredzēts Jelgavā, bet sākās jau vakar Liepājā un turpinās Rēzeknē, Cēsīs – pavisam 12 Latvijas pilsētās. Speciāli nelietoju vārdu «koncerttūre», pasākums iecerēts kā dialogs – starp aktrisi un mūziķi, dzeju un dziesmu.
Cilvēkiem ir dota izvēle pēc vakariņām (septiņi ir normāls vakariņu laiks, tā tam vismaz vajadzētu būt) vai nu skatīties televizoru, vai pasēdēt ģimenes lokā, vai doties pastaigāties. Bet varbūt apmeklēt mūsu pasākumu.
Iesākums meklējams pirms dažiem gadiem, kad man ļoti patika aicināt pie sevis draugus un lasīt dzeju – sveču gaismā pie vīna glāzes. Tie izvērtās par ļoti skaistiem un saturīgiem vakariem. Nesen mans vīrs to tā kā atcerējās un ieteica ideju – padalīties tajā visā ar vairāk cilvēkiem. Un tā tapa šis pasākums, ko vislabāk nosaukt par dialogiem, jo tas nebūs ne teātris, ne koncerts.
– Dialogi neatkārtosies pat dalībnieku sastāva dēļ?
Jā, pirmās četras satikšanās, no kurām ceturtā notiks sestdien Jelgavā, būs ar izcilo ģitāristu Kasparu Zemīti un Rudītes Losānes dzeju, nākamās četras – ar mūziķi Kārli Lāci un dzejnieci Māru Zālīti, bet pēdējās četras – ar koklētāju Laimu Jansoni un Daces Micānes-Zālītes dzeju. Visnepazīstamākā varētu būt tieši Rudīte Losāne, kuras dzeja paredzēta Jelgavā.
Ļoti interesanta personība, teoloģijas zinātņu doktore, divpadsmit gadu nostrādājusi Iļģuciema sieviešu cietumā par kapelāni un vaļas brīžos raksta dzeju, ko uzskata savā veidā par kristietības apoloģētiku.
Bet nevajag domāt, ka pasākums paredzēts tikai kristiešiem, tā būs improvizācija, un Rudītes dzeja ir ļoti ietilpīga. ◆
