Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot bezcerībā. Laiku pa laikam viņš pieķeras kādai idejai, kas liekas kā panaceja pret visām likstām.
Cilvēks nevar ilgstoši dzīvot bezcerībā. Laiku pa laikam viņš pieķeras kādai idejai, kas liekas kā panaceja pret visām likstām. Kuslajās miesās nez no kurienes rodas jauni spēki, ticība, un viņš aumaļām pakļauj savu nākotni vilinājumam, kas bieži vien izrādās kārtējā mirāža.
Tagad, kad Latvijā valda ekonomiskā depresija, kad valdības, kā sacenzdamās, bezjēdzīgi nomaina viena otru, vien infantilismam pretī liekot vēl lielāku infantilismu, sabiedrībai pasviesta «recepte», kas nākotnē valstij nodrošināšot vērienīgu uzplaukumu. Runa ir par lēmumu nopietni pievērsties naftas meklējumiem Baltijas jūras šelfā. Neviena naftas ieguvēja valsts nav trūcīga, laiks arī latvju bāleliņiem pievērsties melnā zelta rūpalam!
Ideja par urbšanos pazemē pie mums nav jauna. Sešdesmito gadu otrajā pusē Kurzemē notika vērienīgi ģeoloģiskās izpētes darbi. Arī šo rindu autors, toreiz romantikas pārņemts tīnis, grabošā busiņa mobilajā laboratorijā, elpu aizturējis, attīstīja garus seismogrammu ruļļus: ja nu pēkšņi, ja tieši es sarkanā fotolaboratorijas luktura gaismā pirmais ieraudzīšu zīmīgo švīku, kas apliecinās naftas iegulas! Taču nekā. Naftas pazīmes neatradām ne Valdemārpils, ne Dundagas apkaimē, arī Slīteres krauja bija noraidoši sabozusies, kā aizsargādama tūkstošgadu mūžamežu. No naftas nebija ne smakas, vien iztēli kairināja savvaļas ķiploku aromāts, un noslēpumaini smaržoja naktsvijoles…
Toties veicās citiem: nafta Kurzemē tovasar tika atklāta Kuldīgas apkaimē. Pēc tam pat izdarīts kontrolurbums un mēģene ar šķidro dārgumu ar lielu pompu tika celta priekšā Latvijas komjauniešu kārtējā kongresā.
Ar šiem dažiem gramiem arī beidzās Latvijas naftas reālā ieguve. Salīdzinājumā ar toreizējās varenplašās neizmērojamajiem atklājumiem Rietumsibīrijā Kuldīgas atradnes tika reģistrētas un klasificētas kā ārpusbilances, tas ir, tādas, kuru izmantošana nav valstiski izdevīga. Sīka vienība.
Mūsdienās domā un lēš citās kategorijās: izdevīgi darīt visu, kas var dot peļņu. Nafta, bez šaubām, var nest peļņu, tāpēc tā jāmeklē. Kaimiņvalstu pieredze liecina, ka Baltijas jūra patiesībā it kā veido «otro stāvu» citai – naftas «jūrai». Naftas atradņu apgūšana šelfā esot vienkāršāka un izdevīgāka nekā uz sauszemes. Speciālisti spriež, ka Latvijai piederošajos Baltijas jūras ūdeņos līdz naftai tikai divi kilometri, tātad mazāk nekā līdz Kuldīgas naftas slānim. Turklāt Kuldīgas naftas laukiem tikt klāt pagaidām kavē problemātiskā likumdošana.
Tāpēc aizvadītajā nedēļā valdība Ekonomikas ministrijai pakļautās Latvijas Attīstības aģentūras personā faktiski deva «zaļo gaismu» naftas meklēšanai mūsu teritoriālajos ūdeņos. Izpēte, kas maksā bargu naudu, neskaršot nodokļu maksātāju maciņus. Paredzēts izsludināt konkursu ieinteresētajām firmām (visticamāk – ārzemju kompānijām ar lielu pieredzi). Tās uzņemsies meklēšanas finansēšanu un risku, un, ja veiksies, turpmāk gūs peļņu, Latvijas valstij maksājot procentus no katras jēlnaftas tonnas. Ja neveiksies – necietīs Latvija, cietīs riskējusī kompānija.
Šķiet jau gluži jauki: Latvijas kontūras Baltijas jūras ūdeņos gluži kā robežstabi apzīmēs naftas torņi, klusi dūcot, sūkņi pumpēs naftu uz (visticamāk) Rietumiem, Latvijas valsts kasē plūdīs zelta tērcīte, bet Liepājas, Ventspils un Kolkas pludmalē plunčāsies veselīgi bērniņi un viņu vecāki. Lieliska perspektīva!
Ja vien ne dažas šaubas par
to, kas galu galā būs ieguvējs. Ārvalstu firma? Pašmāju reņģēdāji vai tomēr kāds Rikas, Donas vai cits kungs?
Samojedu zemēs Jamalas pussalā Rietumsibīrijā no ņenciem dzirdēju, ka viņiem kļuvis grūti elpot. Tundras nabadzīgā flora nespējot pieražot skābekli, lai kompensētu simtiem, tūkstošiem «lāpās» nepārtraukti degošās naftas pavadoņgāzes. Ziemeļbrieži nu ir viena untumaina radība, kas kāju nespers pāri zemē ieraktam cauruļvadam, tālab briežgani – hanti, mansi un ņenci –, naftas atradņu apguvei attīstoties, tiek reāli atstumti arvien tālāk uz ziemeļiem. Paša acīm esmu skatījis lielu naftas ezeru – sekas rokas resnuma naftas vada plīsumam…
Jā, tiesa, tepat kaimiņos, Gotlandes salā, līdz pat nesenam laikam arī sūknēta nafta, un tur metāla «šūpoles», glīti nokrāsotas un iežogotas, nebūt neesot radījušas problēmas ne ainavai, ne cilvēkiem. Nenoliedzami, ka viss lielā mērā atkarīgs no darba, no attieksmes kultūras. Tomēr no ekoloģiskām briesmām neviens nekad nevar būt pasargāts, pavisam droši ir vienīgi tas, ka nekas nav simtprocentīgi droši.
Otrkārt… Desmit neatkarības gados trenēti, diezin vai varam cerēt, ka arī šajā gadījumā viss nenotiks «kā vienmēr». Gan jau melnās naftas zelta šļakatas slacīs tikai dažus, īpaši izredzētos…
Bet varbūt tomēr tiek gribēts «kā vienmēr», bet izdosies labāk?
