Deviņdesmito gadu vidū vienu rudeni nodzīvoju Berlīnes skvotā: tā man bija interesanta sevis pārbaude. Tolaik Berlīnē bija daudz tukšu dzīvokļu, jo austrumberlīnieši kā mušas uz medu bija metušies rietumu virzienā.
Deviņdesmito gadu vidū vienu rudeni nodzīvoju Berlīnes skvotā: tā man bija interesanta sevis pārbaude. Tolaik Berlīnē bija daudz tukšu dzīvokļu, jo austrumberlīnieši kā mušas uz medu bija metušies rietumu virzienā. Uz viņu bijušajām mītnēm pārbrauca dzīvot panki no Rietumberlīnes un ārzemēm. Šīs mājas ir daudz labākas nekā pie mums Purvciemā vai Pļavniekos, un arī es vienā tādā skvotā iemēģināju savus spēkus paralēlai dzīvei – jo dzīvošana tur nav nekas cits kā cenšanās pielāgoties svešādiem un neierastiem apstākļiem. Kas ir skvots un kādi ir tā eksistēšanas noteikumi, centīšos aprakstīt, galvenokārt balstoties uz piedzīvoto un no draugiem dzirdēto.
Jau kādus septiņus astoņus gadus norisinās visai savdabīga parastā cilvēka vērtību pārorientācija. Viņa interešu vektors vērsts uz paralēlā, «andergraundiskā» dzīvesveida parādībām, ieskaitot nesaprotamās, psihi un dzīvību apdraudošās. Slaveni žurnālisti, mākslinieki un tamlīdzīgi darboņi nevis eksperimenta nolūkā, bet vienkārši tāpat smēķē to, kā dēļ liek cietumā. Lētas anašas smārdam var uzdurties visneiedomājamākās vietās – no Aizrobežu mākslas muzeja (tā pati ēka, kur atrodas Valsts prezidentes rezidence) līdz Latvijas Universitātei Raiņa bulvārī. Popmūzika savās dziesmās pēta dažādus patoloģiskus procesus, pagrīdes mūzika (ar panākumiem) cenšas aizsisties līdz kaut kam tīram un gaišam! Pilnīgs apjukums.
Tas viss nevis pārsteidz vai sanikno, drīzāk gan mulsina. Piemēram, jauns cilvēks no labi situētas ģimenes strādā par datormākslinieku, brauc ar autobusu uz izmocīto Amsterdamu, ēd «burvju» kēksus «kafēšopā» un atgriezies stāsta par to, ka dzīvojis skvotā, kas atvērts pavisam nesen. Tā it kā tas būtu kāds veikals. Skvotus neatver – tie uzrodas. Un nepavisam, lai uzņemtu jautruļus no ārzemēm! Lai izvairītos no pārpratumiem, paskaidrošu, kas ir skvots, kā arī darīšu zināmus dažus nerakstītos skvota dzīves likumus.
Skvoti eksistējuši vienmēr. Agrāk tie tika saukti par graustiem, bet tagadējo nosaukumu un ideoloģiju ieguva līdz ar kontrkultūras parādīšanos sešdesmito gadu sākumā. Vispārsteidzošākais kontrkultūrā – netradicionāla attieksme pret cilvēka dzīvi. Kontrkultūru raksturo ļoti spēcīgas sevis pretnostādnes lielajai kultūrai, turklāt nevis atšķirīgos, bet gan svarīgos aspektos.
Skvoti var būt dažādi – radošie, narkotiskie, reliģiskie. Taču visi tie pieder kontrkultūrai, «andergraundam», bez tā kaut kas nav kārtībā. Parasts cilvēks diez vai spēs dzīvot skvotā: tas ir pārāk grūti un šausmīgi. Nereti jāiepazīst sabiedrības noliedzoša attieksme, bet bieži – arī īsta varas patvaļa. Nerunājot nemaz par to, ka sava mītne (darbnīca, studija) jāsargā no šaubīgu personu uzbrukumiem – viņi vēlas ar tevi sadzert, pēc tam pārnakšņot, tad palikt. Tālab modernie skvoti ir diezgan noslēgtas teritorijas («nepiederošiem ieeja aizliegta»). Un, ja kāds jauniņais vēlēsies palikt uz nenoteiktu laiku, visiem skvota iedzīvotājiem jādod atļauja viņam tajā dzīvot. Šo nerakstīto likumu ievēro gan Berlīnē, gan Maskavā, gan Prāgā, gan Amsterdamā. Protams, gadās izņēmumi, tomēr tādi noteikumi nepieciešami, lai saglabātu un aizsargātu skvotu, tā iekšējo «ekoloģiju».
No kurienes skvots uzrodas? Parasti daži cilvēki, saģērbušies tā, lai neradītu aizdomas (piemēram, santehniķu mundieros), bruņojušies ar mūķīzeri, atslēgu un virvi, dodas pētīt tos pilsētas kvartālus, kur ir daudz tukšu māju. Tādu statistiku iespējams iegūt pilsētu domēs, municipalitātēs, mērijās. Stalkeri – pētnieki – atrod tukšu ēku, visos iespējamos veidos tiek iekšā, aplūko un izlemj, cik ļoti tā piemērota dzīvošanai. Aizejot durvīs ieliek savu atslēgu.
Ideāls variants, ja māja tiek nodota kapitālajam remontam vai izlemts to nojaukt. Šajā gadījumā pilsētas varas iestādēm iedzīvotāji jāiemitina jaunos dzīvokļos. Tā, protams, negadās, ka deviņos no rīta piebrauc mašīna, iedzīvotāji ar mantām iznāk no mājas un visi kā viens aizbrauc uz jaunajiem mitekļiem. Parasti pārcelšanās ievelkas no pusgada līdz diviem. Gāzi, elektrību un karsto ūdeni atslēdz nevis katram dzīvoklim atsevišķi, bet tikai tad, kad visi iemītnieki māju atstājuši. Dzīvoklī var cieši piegriezt ventiļus, izņemt korķus, pārgriezt vadus. Katram, kam šīs lietas mazliet zināmas, nebūs grūti tikt atpakaļ pie komunālajiem labumiem. Taču skvota mūžs nav ilgs. Pienāks laiks, un būs jātinas, kur acis rāda.
Tomēr skvoti kā parādība eksistē vienmēr. Pat smagajos agrīnajos 90. gados Maskavā pastāvēja pieci skvoti. Pavisam nesen tur likvidēja droši vien pirmo budistu skvotu. Maskavas kopiena «Karma Kagjū» ieņēma tukšu māju metro pieturas «Taganskaja» rajonā. Tur bija uzcelts altāris, cilvēki meditēja. Budistu lama, apmeklējis šo vietu, iesvētīja to un tās iedzīvotājus.
Dažās Eiropas pilsētās skvoti ir tūristu apmeklējuma objekti. Kopenhāgenā tāds ir kvartāls «Kristiānija», kas radies 60. gadu beigās vecas karabāzes vietā. Pilsētas liberālās varas iestādes kvartālu pasludināja par «sociālā eksperimenta zonu».
Es tomēr nevienam neieteiktu dzīvot skvotā – ja nu vienīgi galēja izņēmuma gadījumā. Tā ir valsts valstī, kas aizstāvas pret svešajiem. Skvoti parasti ir drūmas, ne īpaši koptas vietas, kas varētu būt interesantas jaunības dienu uzmācīgās izzināšanas procesā.
