Bērnu tautas deju kolektīvu vadītāja Madlēna Bratkus latviešus mudina lepoties ar tradīcijām, tomēr skatīties uz lietām reāli.
«Kaut arī ir krīze, ar nepacietību gaidu jauno sezonu. Priecē, ka mani audzēkņi, satikti uz ielas, jautā: «Kad sāksim dejot?»,» stāsta astoņu Jelgavas bērnu un jauniešu centra «Junda» un divu Zaļenieku tautas deju kolektīvu vadītāja Madlēna Bratkus, kura nesen atgriezusies no latviešu dziesmu un deju svētkiem Kanādā. Viņa, kā allaž, ir emociju un ieceru pārpilna.– Kāds bija Kanādas apmeklējuma mērķis? Vai guvāt jaunus iespaidus un atziņas?Galvenais mērķis bija aizbraukt uz latviešu dziesmu un deju svētkiem Hamiltonā. Pēc ilga laika kaut kur devos nevis kā deju kolektīva vadītāja, bet kā dejotāja līdzi savam vīram, kurš dejo Ozolnieku novada kolektīvā «Zemgaļi». Darba dēļ pašai neiznāk kāpt uz skatuves tik bieži, cik vēlētos, – nelēkšu taču bērniem pa vidu. Kanādā uzvilku tautas tērpu, piecas dienas piedalījos svētkos, bet pēc tam 12 dienas ceļoju. Sapratu, ka mūsu dziesmu un deju svētki ir pārāki, un mēs – Latvijas latvieši – ar savu tautas deju varam lepoties, mūsu līmenis ir ļoti augsts. Tur es nejutu tādu emocionālu pacēlumu kā mājās, svētki man nebija nekas vairāk kā ikdiena. Esam pārāk atšķirīgi no Kanādas, ASV un Īrijas latviešiem. Biju «Čikāgas piecīšu» koncertā, kur parodēja Ušakovu un Šleseru, bet mēs viņu jokus nesapratām…. – Vai bērnu un jauniešu centrā «Junda» jūsu vadīto kolektīvu darbā jaunajā sezonā gaidāmas kādas izmaiņas?Pašlaik «Jundā» vadu septiņas dažāda vecuma bērnu tautas deju grupas, bet šoruden pēc vecāku iniciatīvas gribam uzņemt vēl vienu. Zaļeniekos vadu divus kolektīvus. Nu man to pavisam būs desmit, vairāk nevaru izvērsties. Jūtos kā liela uzņēmuma vadītāja. Bērnu un jauniešu centrā esam tikai divas – es un koncertmeistare –, bet jātiek galā ar visiem mazajiem «darbiniekiem», jāstrādā vienotā komandā. Sākšu gatavoties visu savu «Jundas» kolektīvu desmit gadu jubilejai, kas būs nākampavasar.– Vai izjūtat krīzi? Kā tā skar deju kolektīvus?Šogad ar saviem kolektīviem nebraucām uz festivāliem, jo nospriedām – netērēsim naudu. Jebkura filosofiska lieta, arī tautas māksla, saistīta ar materiālām lietām – bērni nevar dejot botās, jābūt pastalām. «Jundā» par nodarbībām vecāki mēnesī maksā piecus latus. Pieļauju, ka daudzām ģimenēm tas tagad nozīmēs daudz. Tomēr gribu vecākus mudināt – nepadodieties, meklējiet iespējas laist bērnus pulciņos! Nu nebūs bērnam katrā koncertā jauna kleita, bet vai tāpēc viņš sliktāk dejos vai dziedās? Arī skolās noteikti vajag saglabāt šādus kolektīvus – tie veido mācību iestādes tradīcijas. Nesen internetā komentāros izlasīju kāda vecāka teikto, ka atceltā pēdējā autobusa dēļ bērnam būs jāpamet nodarbības «Jundā». Tas ir tik nožēlojami.– Kā gatavojaties nākamgad paredzētajiem desmitajiem Latvijas Skolēnu dziesmu un deju svētkiem?Kvalifikācijas skates notika jau šopavasar. Neviens šos svētkus nav atcēlis, bet, ja es būtu viena no rīkotājām, – atceltu. Jo domāju, ka cilvēki, kuru tajos nebūs, teiks: «Mums jau tā nav naudas, bet vēl rīko svētkus!» Un viņiem būs pilnīga taisnība… Vai kolektīvu dalībnieki jutīsies labi, zinot ka, piemēram, lai sarīkotu šo vērienīgo un dārgo pasākumu, pensionāriem no pensijas atņemti vēl trīs procenti? Tāpēc varbūt labāk atliekam svētkus uz diviem trim gadiem, Latvijas dziesmu svētku vēsturē taču bijuši dažādi starplaiki. Cilvēks nevar dziedāt un dejot, ja viņam ir slikti, – mēs taču dejojam aiz prieka, dziedam no laimes.– Kā veicas ar saimniekošanu Aspazijas dzimtajās Daukšās? Vai šovasar brauc daudz tūristu? Uz šejieni nebrauc tūristi, kuri ciena mietpilsoniskas vērtības. Pārsteigumu man sagādāja kāda grupa ārzemju latviešu, kuri ieradās ar velosipēdiem un pagalmā uzcēla desmit teltis. Pārsvarā par Aspaziju interesējas vecāka gadagājuma ļaudis. Rudeņos piesakās daudz skolēnu grupu. Diemžēl šad un tad dažiem nākas atteikt, jo man jāstrādā – jānopelna nauda savai ģimenei. Šeit nekādu ienākumu nav, šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad māju nav iegādājušies miljonāri, un naudas ir tik, cik ir. Kāpēc nav norādes ceļa galā? Te joprojām nav muzeja filiāles, un neviens muzejs arī negrib mūs ņemt. Cilvēki, kas vēlas, Aspazijas mājas atradīs tāpat, bet uzņemt jebkuru, kurš brauc garām, es neesmu gatava, jo pret dzejnieci jūtu lielu atbildību un cieņu.
