Visspilgtākajos dzīves brīžos mums acīs ir asaras – vai tas būtu liels prieks, panākumi, aizkustinājums vai arī bēdas….
Visspilgtākajos dzīves brīžos mums acīs ir asaras – vai tas būtu liels prieks, panākumi, aizkustinājums vai arī bēdas…
Miklums acīs apliecina, ka mēs esam, dzīvojam un jūtam. Šoreiz par asarām, kas pavada nāvi, pauž tādas bēdas, ko nav iespējams izteikt vārdos, un arī par asarām, kas dziedina.
Tuvinieka zaudējums
Mīļa cilvēka zaudējums ir notikums, ar ko savā dzīvē saskaras gandrīz katrs. Tas ir smags brīdis un parasti pārsteidz kā pēkšņs sitiens, arī tad, ja aizgājušais ir dzīves norietā un varbūt pat ilgstoši slimojis. Pirmā reakcija uz tuvinieka nāvi ir neticība: nē, tas nevar būt, tā nav taisnība, tas nenotiek ar mani! To sauc par noliegumu, un tas var ilgt dažus mirkļus, dažas stundas vai dažas dienas. Šai laikā cilvēks nejūt neko, ja nu vienīgi apjukumu. Tikai pēc tam seko apjauta par notikušā patiesumu un cilvēkam kā lavīna uzbrūk spēcīgas emocijas. Uzliesmo sāpes, bēdu slogs šķiet tik smags, ka uzceļ it kā mūri, kas šķir no visas pasaules. Pārņem nožēla – tik daudz solīja nākotne. Vienlaikus šīs emocijas pavada vainas izjūta: es taču varēju izturēties daudz sirsnīgāk, varēju aiztaupīt daudz skarbu vārdu. Vēl smagāk ir tad, ja palicis neatrisināts kāds strīds. To ir ļoti grūti sev piedot. Uzliesmo arī dusmas – kāpēc tas notika tagad, kāpēc tieši tā, mēs to nebijām pelnījuši! Pārņem izmisums – izjūta, ka dzīvei vairs nav jēgas.
Visa tā intensīva pārdzīvošana ir sērošanas būtība. Ikdienas notikumi, personīgās lietas, sadzīves ieradumi, viss atsauc atmiņā mirušo un liek uzbangot sāpēm. Nevajag vairīties no šīm jūtām un atmiņām, jo, tikai tās izdzīvojot līdz visskaudrākajām sāpēm, varam no tām atbrīvoties. Ir labi, ja spējam raudāt, jo asaras sniedz vislielāko atvieglojumu. Lai kā katrs justos un uzvestos tādā brīdī, tas ir normāli un pieņemami.
Ļaut sērot
Psihoterapeita vai laba drauga uzdevums ir palīdzēt sērotājam izraudāties, dalīties ar viņu jūtās. Tas nav viegli, jo, sastopoties ar dziļām bēdām, cilvēku pārņem bezpalīdzība. Gribas gūt mierinājumu, bet tā nav, un cerības zudušas. Mēs nevaram darīt neko citu, kā vienīgi būt kopā, uzklausīt, dalīties sāpēs.
Varbūt labāk būt «vīrišķīgam», paturēt bēdas sevī, neļauties pārdzīvojumiem? Esam tā audzināti, ka nereti apbrīnojam šādu «izturību» un «spēku». Bet patiesībā šāda izturēšanās nodara lielu ļaunumu, jo, neļaujoties sāpēm, vienmēr būs jādzīvo to ēnā. Reizēm ir grūti apjautāties sērotājam, kā viņš jūtas, kā tiek galā, baidāmies, ka tas būs kā sāpīgs atgādinājums par zaudējumu, taču no notikušā nav iespējams izvairīties.
Pēc kāda laika, parasti sešām līdz astoņām nedēļām, sērotājs jūt, ka sāpes ir kļuvušas mazākas, ka atmiņas, kas agrāk lika sariesties acīs karstām asarām, izraisa vienīgi skumjas. Tā ir dīvaina izjūta: it kā ir kļuvis vieglāk, bet tajā pašā laikā mēdz būt tā, ka negribas no ciešanām šķirties. Liekas, tā nedrīkst būt, ka kāds ir miris, bet citiem dzīve turpinās. Cilvēks var justies izbrīnīts un pat vainīgs par to, ka ir radusies interese par pasauli, ka viņš spēj atkal smieties. Pamazām sāk interesēt apkārt notiekošais. Rodas vēlme satikt citus cilvēkus. Spējam domāt par zaudējumu mierīgi, nejūtot pamatu izslīdam zem kājām, nevairoties no atmiņām. Tās ir jaunas izjūtas, pie kā ir jāpierod. Cilvēks saprot, ka pagātni nav iespējams pagriezt atpakaļ un mainīt, viņš ir atrisinājis savas attiecības ar mirušo, piedevis sev par nepateikto un neizdarīto. Aizgājējam vienmēr būs klusa un gaiša vietiņa palicēja sirdī. Bet dzīvie spēj domāt, kā tālāk veidot savu dzīvi. Ir paveikts grūts un intensīvs darbs un atgūts līdzsvars. Ar to sēras ir beigušās.
Kas traucē sērot
Grūtības varētu radīt sākotnējais noliegums. Reizēm ir tā, ka cilvēks visiem spēkiem pretojas noticēt notikušajam. Tad saudzīgi, bet ļoti tieši jāpasaka – šā cilvēka vairs nav.
Otrs traucējumu veids saistīts ar sērošanas jūtām – tās var būt pārāk spēcīgas vai pārāk vājas.
Ja tās ir pārāk spēcīgas un draud pilnīgi pārmākt visu cilvēka psihi, var veikt dažādus pasākumus, piemēram, attālināt sērotāju no pazīstamām vietām, lietot ārsta ieteiktos nomierinošus līdzekļus un tamlīdzīgi.
Ja sēru ir pārāk maz vai to vispār nav, ieteiktu meklēt speciālista palīdzību. Ļoti bieži tas ir saistīts ar pretrunīgām jūtām pret aizgājēju. Šķērslis var būt slēpts naidīgums, aizvainojumus, vainas izjūta. Kā piemēru var minēt kādu pacienti, kuras māte bija skarba un valdonīga rakstura sieviete. Meitas mīlestību pret viņu pavadīja dusmas un aizvainojums par to, ka māte nekad nesniedz mīlestību un atbalstu tādā mērā, kā viņai nepieciešams. Dusmas, vēl mātei dzīvai esot, šai meitai lika justies vainīgai, un pēc mātes nāves tās neļāva aizgājušo apraudāt. Jaunā sieviete metās intensīvā darbā, strādāja virsstundas un bija tik ļoti aizņemta un nogurusi, ka, atnākusi mājās, tikai gulēja. Tādā veidā viņa neļāva sev sērot. Pēc vairākiem gadiem, saskaroties ar vēl vienu nāves gadījumu attālu paziņu lokā, viņu pārņēma smaga depresija. Šajā situācijā psihoterapeita uzdevums ir palīdzēt atklāti atzīt un pieņemt pretrunīgās jūtas, kā arī izraisīt sērošanu.
Ļoti smagi pārdzīvojumi ir, zaudējot mazu bērniņu (grūtniecības laikā vai pēc piedzimšanas). Reizēm ir tā, ka gribas pēc iespējas ātrāk atkal palikt stāvoklī, lai nākamais bērns aizpildītu tukšumu. Taču labāk ir nogaidīt gadu vai ilgāk, līdz sāpes norimst. Citādi draud iespēja savu ciešanu un cerību nastu uzkraut nākamajam mazulim. Viņam vajadzēs būt kā atlīdzinājumam, kompensēt zaudēto. Vecāku prieku par viņu vienmēr pavadīs sāpes par iepriekšējo.
Palīdzēt bērnam
Kā izturēties, ja tuvinieku zaudējušais ir bērns. Varētu teikt, ka pamatprincipi ir tie paši. Arī pret bērnu ir jābūt godīgam un atklātam. Bērnam jāzina patiesība, un viņam tāpat kā pieaugušajam ir svarīgi izpaust visas savas jūtas. Reizēm bērnam rodas maldīga izjūta, ka viņa uzvedība ir izraisījusi notikušo un viņš jūtas vainīgs par to. Par to vajadzētu atklāti izrunāties. Pieaugušajiem nevajag slēpt savas bēdas, bet nevajag arī izolēties vai uzkraut savas raizes bērnam, sakot: «Tu tagad esi mans vienīgais prieks dzīvē» vai ko tamlīdzīgu. Bērns nav atbildīgs par mūsu dzīvi un ciešanām. Tāpat bērnam ir jābūt skaidram priekšstatam par bērēm, ir jāzina, kas tur notiks. To, vai viņš tajās piedalīsies, var izlemt tuvinieki. Speciālista palīdzību ieteiktu meklēt, ja bērns kļūst noslēgts vai sāk uzvesties neparasti, nesaprotami. Tas varētu liecināt, ka viņu nomāc kaut kas, par ko ir bail runāt. Tas var atstāt postošu ietekmi uz viņa tālāko attīstību.
Lai kādus pārbaudījumus dzīve neliktu cilvēka priekšā, visam ir jēga un tas kaut ko māca. Par ciešanām dzīvē ir domājuši arī daudzi ievērojami cilvēki, R.Tagore ir teicis: «Kādreiz mēs atskārtīsim, ka nāve nespēj mums nekā laupīt, ko mūsu dvēsele ieguvusi, jo viņas ieguvumi un viņa pati ir viens un tas pats.»
