«Ik pa laikam nākas sarkt par kāda Latvijas politiķa izteikumiem,» savā paziņojumā par Latvijas stratēģijas 2030 izstrādātāja Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja profesora Roberta Ķīļa vīziju par laukiem raksta Zemnieku saeima. Profesors bija atļāvies spriest, ka nākotnē laukos dzīvos vien bagātie un mobilie pilsētnieki, kuriem vajadzētu iegādāties tukšās lauku skolas, turpretī zemniekiem ieteicams ierīkot tūrisma takas, audzēt ekoloģiski tīrus produktus, ko tad bagātniekiem varētu pārdot. Zemnieku saeima brīnās, kā R.Ķīlis nezina, ka lauksaimniecība kļuvusi par vienu no eksportspējīgākajām nozarēm, ka pērn, pateicoties mūsu lielajiem zemniekiem, Latvija kļuva par piekto lielāko labības eksportētāju Eiropas Savienībā. Savādi, ka Rīgā pat akadēmiskajā vidē atrodas cilvēki, kas par dzīvi laukos spriež it kā no skata pa mašīnas logu. Protams, mūsdienās, uzmetot acis ciemiem, var redzēt, ka lauki tukšojas. Turklāt tas notiek zemē, kur iedzīvotāju blīvums ir pieckārt mazāks nekā, piemēram, Vācijā. Latvijas laukos vietas varētu pietikt daudziem. Ja tikai uz to būtu vērsta stingra politika. «Kad bija ābolu gads, vadonis Kārlis Ulmanis aizliedza tos ievest no ārzemēm, bet pie mums āboli nāk no Polijas, gurķi – no Lietuvas. Deviņdesmitajos gados runāja, ka lētā importētā cūkgaļa nāca no norakstītām amerikāņu armijas rezervēm,» ar smeldzi saka agrākais Jelgavas rajona zemnieku līderis Vaclavs Šuķis. Protams, mūsdienās tas īsti nav iespējams, taču zemnieks savai nelielajai saimniecībai tāpat kā daudzi citi īsti neredz perspektīvu, kurai tomēr vajadzētu būt.
