Pēc šeit pavadītā gada šķiet, ka recesijai tik drīz beigu vēl nebūs. Skumji ir tas, ka valdībai pašlaik pilnībā trūkst ideju un redzējuma, kur rast papildu ienākumus valsts budžetā. Manuprāt, viena no jomām, kurā Latvija krietni atpaliek no saviem Eiropas kaimiņiem, ir lauksaimniecība. Nākamajai valdībai šim sektoram būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība un ieguldījums tajā jāuztver kā nopietna ilgtermiņa investīcija. Zinu, ka daudzi jau gatavi mani kritizēt, taču es neesmu vienīgais ārzemnieks, kas norāda uz lauku vājo attīstību un lielo potenciālu šajā jomā. Jūtos pārliecināts par to, ko saku, jo nāku no laukiem valstī, kurā ir 32 miljoni aitu, vairāk nekā 10 miljoni liellopu un tikai četri miljoni iedzīvotāju. Skaidrs, ka Eiropas Savienība ir uzlikusi šķēršļus, kas bremzē lauksaimniecības attīstību. Nevienlīdzīgās subsīdijas tiek uztvertas kā ES vēlme ierobežot Latvijas produkciju, taču, manuprāt, tas nozīmē, ka dažām zemnieku saimniecībām jāmainās, lai turpinātu strādāt produktīvi ar pašreizējiem ES noteikumiem. Pārāk daudz ir saimniecību, kas nestrādā ilgtspējīgi. Tās ražo sev un kaimiņiem, bet pāri palikušo cenšas pārdot vietējā tirgū. Taču jāsaprot, ka plašāks skatījums un ražošana lielākam tirgum varētu nodrošināt izeju no recesijas. Saimniecības, kas strādā dažos hektāros, nav produktīvas. Skaidrs, ka latvieši protestēs pret jebko, kas atgādina kolektivizāciju, taču realitāte ir tāda, ka mazajām lauku sētām jākļūst lielākām, lai samazinātu izmaksas. Tas var nozīmēt arī zemes pārdošanu.Kāds vietējais man stāstīja, ka augsne un zāle ir perfekta aitkopībai, taču to Latvijā ir ļoti maz. Daudzi norāda uz skarbajām ziemām kā šķērsli lielu ganāmpulku veidošanai, taču ar nelielu valdības atbalstu var tikt būvētas ziemas kūtis, lai mājdzīvnieki izturētu. Latvijai ir lieliski dabas resursi, kas ļauj veidot labas ganības. Tā teikt nav populāri, bet esmu pārliecināts, ka Latvija nespēs izkļūt no krīzes, kamēr nebūs nopietni ķērusies klāt lauksaimniecības attīstīšanai.
