Rīgā dzimusi un uzaugusi, dzīves piepildījumu Ausma Šaumberga atradusi meža vidū lauku mājās Salgalē.
Sameklēt Ausmu Šaumbergu mūs pamudināja viņas mazmeitas sirsnīgā vēstule, kurā savu vecmāmiņu jeb laukomīti, kā visi viņu mīļi sauc, bija pieteikusi konkursam «Latvijas lepnums». Klausoties stāsta saturā, Ausmas kundze valda asaras un klusi čukst: «Jā, tā ir, tā ir, arī man viņi visi ir ļoti mīļi,» bet tad, uzdzirkstījot skaļiem smiekliem, iesaucas: «Kurš par mani šitā sarakstījis, kurš tas bija?» Satiekot Ausmas kundzi, uzreiz saprotam, ka vēstulē stāstītais ir tīra patiesība. Meža ieloka ieskautajā namā dzīvespriecīgā omīte dzīvo viena, bet viņas māja reti kad ir tukša – cilvēki, kas tur reiz viesojušies, labprāt brauc atkal un atkal. Arī pavisam svešus ciemiņus laipnā saimniece uzņem kā mīļākos cilvēkus pasaulē, tāda nu viņa ir – sirsnīgā laukomīte.Bez ceļa un elektrībasSirsnība, vienkāršība un enerģija burtiski straumēm plūst no 72 gadus vecās Ausmas Šaumbergas. Ar laukiem viņai ir īpaši siltas attiecības. Bērnību un jaunības gadus aizvadījusi galvaspilsētā, bet īsto dzīves garšu jau 30 gadu radusi laukos. «Ar vīru dzīvojām Rīgā, bet ļoti bieži runājām, ka vēlētos savu lauku māju kādā klusā lauku nomalē. Meklējām avīzēs sludinājumus un atradām interesantu piedāvājumu Salgales pusē – liela, veca māja meža vidū, piedevām desmit hektāru zemes. Atbraucām, apskatījāmies – māja kolosāla, bet ne ceļa, lai piebrauktu, ne elektrības, lai dzīvotu. Toreiz jauni un traki bijām, tāpēc tas mūs nenobaidīja un māju nopirkām,» atceras Ausma. Meitas Inese un Anita tolaik bija jau jaunkundžu gados un Rīgas dzīvokli nepameta. Abas turpināja mācīties galvaspilsētā, bet vecāki pamazām iekārtojās un pavisam drīz pārcēlās uz dzīvi Salgalē. Nebaida ne aitas, ne cūkasPilsētnieki bija burtiski izslāpuši pēc lauku miera, meža smaržas un svaiga gaisa. Salgalē viņi to saņēma pārpārēm un dzīvoja kā dabas bērni. Skaties, pa kuru mājas logu gribi, – visur mežs! Staltas priedes, balti bērzi un apbrīnojams miers. Vīrs iekārtojās darbā mežniecībā, bet Ausmas pārziņā bija mājas solis, kā arī lielie gladiolu un tulpju lauki – bizness, ar kuru tolaik varēja labu naudu nopelnīt. Bez lielās mājas jaunie Breša zemnieki bija tikuši arī pie krietnas kūts un šķūņa. Grēks būtu tādai tukšai stāvēt, nosmej saimniece. «Ja dzīvo laukos, vajag lopiņus! Nopirkām vienu aitu. Ar to par maz. Cūkas jātur? Jātur! Braucām uz kolhozu pirkt sivēnus,» atceras Ausma. Bijušie pilsētnieki neko daudz no sivēniem un aitām nesaprata, bet dzīvoja «uz izjūtu». Arī padomus īpaši neprasīja, ja kādam ko pajautājuši, neviens neko daudz nav stāstījis. «Viens sivēns nomirst, otrs nomirst – nezinājām, ko darīt, bet tad tā lieta aizgāja. Pēc tam govi nopirkām, tad vēl vairākas. Pirmo reizi pieredzējām, kā teliņš dzimst. Un tad mēs vēl deviņus buļļus turējām, tos nodevām un «Ņivu» nopirkām. Tā arī dzīvojām,» viņa aizgūtnēm stāsta.Uz pilsētu nevelkMeitas Rīgā pabeidza skolu, iekārtojās labos darbos, bet lauki meiteņu sirdīs tā arī neiekrita, bet pie laukomītes ciemoties bērni un mazbērni brauc bieži. Ausmas kundzes dzīvesbiedrs pirms dažiem gadiem devies aizsaulē, bet saimniece stāsta, ka nav palikusi viena. Viņa ir bagāta ome – trīs mazmeitas, mazdēls un nu jau arī divi mazmazbērniņi auklējami. Arī mammīte vēl dzīva – 94 gadu vecumā viņa labprāt pa vasarām brauc ciemos pie meitas un rušinās pa zemi. Darīt visiem ir gana ko – bērni pa mežu izskrienas, ogas pilnus vēderus saēdas, omes dīķī ar zaļajām vardēm kopā izpeldas, ja vajag, arī siena pļavā ieliekas. Kaut visiem tādas lauku omes būtu!Gaidot ciemiņus, Ausma izcepusi pankūkas, krūzē ielējusi pienu, sarūpējusi žāvētu ābolu tēju un galdā ceļ pašas gatavotus ievārījumu krājumus. Turpat smaržo medus, kas ievākts no viņas pļavām. Ausma rausta plecus un nesaprot, kā cilvēkiem var nepatikt dzīvot laukos, ja vien ir vēlēšanās strādāt. Pensija, kā jau daudziem, arī viņai ir maza, bet izdzīvot palīdz dārzā un kūtiņā izaudzētais. Savs speķītis, kartupelis, piens, biezpiens, krējums, olas, meža sēnes, ogas – nekā netrūkst. Lauku labumu pietiek arī kuplajai pilsētas radu vēderu saimei un vēl kādam, kam dzīvē plānāk klājies un pie Ausmas atnācis darbu prasīt. Tādu laukos nav mazums, viņa nosaka. «Atpakaļ uz pilsētu? Nekad. Ar šo vietu esmu cieši saaugusi. Man nepatīk burzma, un iesūnojusi arī nemaz neesmu – lasu avīzes, žurnālus, skatos televīziju, par visu interesējos. Kopā ar meitu brauksim uz Jelgavu skatīt ledus skulptūras. Bet ikdienā daudz staigāju pa mežu, palasu žagarus iekuram, kad kurinu kamīnu, piešauju kādu sausu priedes skuju – tad māja piepildās ar vieglu egļu smaržu. Pavasarī mežs vai vārās no putnu dziesmām, bērni brauc te uz Lieldienām, un sajūta patiešām ir kā pasakā. Ziemā lielais pagalms no sniega jāizšķūrē, taciņas jānotīra. Ko pilsētā? Man nemaz nepatīk Rīga! Tikai neticu, vai kāds no bērniem vai mazbērniem pēc manis te nāks,» bēdīgi nosaka Ausma Šaumberga. Ārstē svaigs gaiss un tējasPensionāres viesmīlīgo namu ieskauj senatnes elpa – plašums, augsti griesti, «rozīnīti» piedod nama vēsturiskie durvju rokturi, vecs masīvkoka skapis, griestu sijas. Taču nepamanīts nepaliek vēl kas – neskaitāmās papīra turziņas ar uzrakstiem uz sāniem. Tas ir Ausmas kundzes zāļu skapītis. Viņa atzīstas, ka nekad mūžā nav dzērusi antibiotikas un, kopš dzīvo laukos, arī citus medikamentus ir aizmirsusi. «Tikai ar tējiņām ārstējos. Vasarā, kad bērni atbrauc, visi pa mežu un pļavu staigājam, vācot zālītes. Ja kāda kaite arī pieķer, atliek vien sameklēt vajadzīgo tējiņu un atkal ir labi. Visi slimo ar gripu, bet es neslimoju,» viņa ar prieku atzīst. Turzās smaržo priežu pumpuri, kumelītes, asinszāle, raudene, ceļmallapas, žāvēti āboli, ābolu mizas, melleņu lapas, izops, kas ir gan ārstniecisks, gan lielisks garšaugs, liepziedi, sarkanais āboliņš, raspodiņi, piparmētra, raudene un daudz citu dabas bagātību. Saimniece noteic: «Ja piemetas krekšķis, uzreiz esmu pie sava «zāļu skapīša» klāt, un krekšķis pats aizmūk!» Mundrumu un labu veselību viņai nodrošina kustības, darbs, svaigs gaiss un mīlestība pret vietu, kur dzīvo. No vēstules «Latvijas lepnumam»«Es ļoti lepojos ar savu omīti jeb laukomīti, kā mēs viņu mēdzam dēvēt. Mana omīte ir pati labākā, un nav neviena cilvēka, kas varētu man oponēt. Omīte būtu pelnījusi titulu «Latvijas lepnums», jo savos gados viņa ir sniegusi tik daudz laba ikvienam, kas ciemojas viņas lauku sētā. Tā ir brīnišķīga vieta, kur radi, draugi, mazmazbērni, mazbērni un bērni, kā arī viņu draugi brauc rast mieru, ko sniedz šī vieta un, galvenais, mūsu omīte. No viņas mājām prom visi dodas mierpilni, apgaroti un spēka pilni. Omīte dzīvo viena, kopš otētis aizgāja tai saulē. Viņa viena aprūpē četras govis, sešas cūkas, pāris desmitus vistu un citus mājas dzīvniekus. Omīte spēj sniegt palīdzīgu roku ikvienam, kas iebrauc viņas lauku sētā, gan svešam cilvēkam, kam riepa meža vidū pārplīsusi, gan biteniekam, kas noskatījis omītes pļavas savai bišu saimei, gan pieklīdušam sunim, kas jau ir kļuvis par ģimenes locekli, gan palīdzēt visai lielajai dzimtai. Katrs no lauku sētas izbrauc ar pilnu klēpi lauku labumu, vai tas būtu dārzā, kūtī vai omītes pļavā izlolots. Visiem viņa ir sniegusi tikai pašu labāko un nekad nav atteikusi palīdzīgu roku. Savā vecumā viņa ir radusi spēku kopt ne vien lopus, bet arī savu dārzu un vairākus hektārus zemes. Es nepazīstu nevienu, kuram būtu tāda enerģija un spēks tik aktīvi darboties un ne mirkli neapstāties grūtību priekšā, kas kā jebkuram ir bijis, arī manas omītes dzīvē. Laukomīte nekad nesūrojas par savu veselību, tikai uzsver, ka jābūt pozitīvi domājošam, jāelpo svaigais lauku gaiss un jāpriecājas par katru dienu, ko sniedz šī brīnišķā pasaule.»Mazmeita Zane
