Guntis Undzēns: «Dzīve ārpus Latvijas mainīja manu domāšanu par 100 procentiem».
Ja kāds stāsta, ka jaunie uz laukiem jāvelk ar varu un viltu, tad Guntis Undzēns no Lielvircavas ir pilnīgs pretstats. Viņš ir pārliecināts, ka no zemes un lauku sētas viņu ar mietu neaizdzīt. Mērķtiecīgais puisis, pēc profesijas bārmenis, par ārzemēs sapelnīto laukos nopircis zemi, plāno celt māju un veidot savu saimniecību. Viņa ambīcijas un dzīves uzdevums ir augsts, tas tikai vairo pašapziņu. Tiesa, puisis apzinās – ceļš nebūs viegls, bet grūtības viņu nebiedējot, tieši otrādi – dod dzīvei garšu. Viņa lielākais iedrošinātājs un atbalsts ir mamma, kura ar Gunta tēti apsaimnieko desmit hektāru lielu dārzeņu saimniecību. Pelnīt ar mērķiŠopavasar no laimes meklējumiem Īrijā un Anglijā Guntis atgriezās Latvijā – uz palikšanu. Beidzot viņa dzīves plāns ir gatavs, un enerģiskais jaunietis uzņem apgriezienus. Undzēnu ģimene – Daile un Guntars ar tolaik gadiņu veco dēlu Gunti – 1986. gadā no Rīgas pārcēlās uz Lielvircavu. Laukos nopirka māju, zemi un sāka saimniekot. Pēc pamatskolas Guntis izmācījās bārmeņa arodu, un viņam radās iespēja doties uz Īriju strādāt savā profesijā. Trīs gadu prombūtne no mājām jaunietī raisīja nopietnas pārdomas par dzīvi un tās jēgu. «Tur bija interesants darbs, labs atalgojums, bet vienu dienu, saņemot lielo naudu, sapratu: kāda nozīme naudai, ja tik ļoti pietrūkst māju, Latvijas un draugu. Braucu atpakaļ, pabeidzu vēl vienu bārmeņa skolu, dabūju labu darbu, bet, kā jau vienmēr, latvietim visa kā ir par maz. Arī man ar algu kaut ko sakrāt nepietika, tāpēc devos uz Angliju, bet jau ar mērķi sapelnīt naudu un sākt savu biznesu Latvijā,» stāsta Guntis. Viņš neslēpj, ka bārmeņa profesija ļoti patīkot, bet tā palikšot hobija līmenī un ne pavisam nav tas, ar ko gribētu dzīvē nodarboties. Neko uz dulloŠopavasar Guntis atgriezās Latvijā. «Strādājot Īrijā, sapelnīto sūtīju mammai, un viņa man šeit nopirka zemi. Uz viena gabala celšu māju, uz otra – audzēšu zemenes. Man jau sen sapnis ir savs zemeņu lauks un daudz saldo ķiršu – tāds ir plāns, un pie tā ceru turēties,» atklāj Guntis. Pašam stūrītis vēl jāiekopj, tāpēc iesākumam zemes pleķīti dēlam savā saimniecībā atvēlējuši vecāki. Pavasarī Guntis tur 0,1 hektārā iestādīja zemenes un uzcēla trīs siltumnīcas, kurās audzē tomātus. Dobēs bagātīgi ražo arī gurķi, zaļumi, norakti agrie kartupeļi. «Šķiet, bizness iesācies veiksmīgi – tik veselīgi un raženi tomāti reti kur izaug. Laikam tāpēc, ka ar īpašu mīlestību un rūpību audzēti,» priecājas mamma. Arī zemenes stīgo «pēc pilnas programmas», un jau tiek ievākti dēsti rudens stādījumam 0,2 hektāru platībā. «Es vairāk gribu «spiest» uz ogām. Ķirši zemenes, avenes – liekas, ka ar tām ir vieglāk nekā ar dārzeņiem. Mums visapkārt ir izteikts māls, tāpēc vieglāk audzēt tās kultūras, kas ražo virs zemes,» viņš pamato un turpina: «Neko uz dullo nedaru, viss notiek, iepriekš plānojot un meklējot kompromisus. Esmu optimists. Par spīti visam, es cīnīšos un attīstīšu savu saimniecību.» Mamma dēla sacītajam piekrīt, jo pašas saimniecībā lietus dēļ šovasar ir problēmas ar burkānu, biešu un kartupeļu novākšanu – lauki apslīkuši. Bet Daile visu cenšas uzņemt ar smaidu: «Reiz dzirdēju, ka kāds Anglijas zemnieks teica – ja tev nav labas humora izjūtas, tu ar lauksaimniecību nemaz nevari nodarboties. Visam vajag viegli pieiet, un pēc tāda principa arī dzīvojam.»Pats uz tirguPar šā gada ražu jaunais saimnieks ir priecīgs – tā viņu nav pievīlusi. Tomātus, gurķus, zaļumus un vēl citus dārzeņus no vecāku dobēm Guntis pats ved uz Jelgavas tirgu un pārdod. Smaidīgais un optimistiskais puisis secinājis, ka tirgošanās ir liela māksla, bet viņam tā grūtības nesagādājot. «Ir pārdevējas, kas vienkārši «nerullē»… Es nesaprotu, kā var nepārdot preci no sava dārza, ja tā patiešām ir laba. Tu pircējam to stāsti, rādi un runā ar mīlestību, esi atraktīvs. Man liekas, ka pārdot ir viegli, un priecājos, ka ir pircēji, kas meklē tieši mani, mūsu dārzeņus, kas nāk atkal un atkal, līdzi vedot arī draugus. Protams, šarms un smaids palīdz,» koķeti atzīst Guntis. Raugoties ilgtermiņā, Undzēni parūpējušies par savu kiosku tirgū, lai tirgošanās būtu ērta arī ziemā. Jaunietim sāp sirds, ka tirgū daudzi «andelējas» ar ievestiem dārzeņiem un ogām. «Tirgus ir tā vieta, kur pilsētnieks nāk ar domu nopirkt Latvijas laukos izaudzēto, bet patiesībā tādu tirgotāju ir maz, daudz ir uzpircēju un pārpircēju jeb, kā es viņus saucu, spekulantu. Dažreiz liekas, ka esmu vienīgais, kas tirgojas ar pašu audzētiem dārzeņiem. Netrūkst arī pircēju, kuriem vienalga, ko ēst, ka tikai lētāk,» secina jaunais saimnieks. Viņš gan pēdējā laikā cenšoties pirkt tikai Latvijas produktus. «Iegādājoties importa preces, mēs paši savu naudu izsūtām ārpus valsts. Laikam esmu patriots, jo pat kaķu barību pērku tikai Latvijā ražotu,» smej Guntis. Mamma piekrītoši māj ar galvu un uzskaita, kādas tik preces Latvijā ražo. «Bet nē, mums grūž iekšā visādus Ķīnā tapušus «štruntus», jo tie ir lētāki. Šādi mēs atbalstām Ķīnas ekonomiku un totāli piemēslojam pasauli,» dusmojas Daile. Kāposti aug griezdamiesVecāku saimniekošanas pamatā ir kāposti, galvenokārt skābēti. Gadā zemnieku saimniecība «Undzēni» saražo un realizē vairāk nekā 80 tonnu šādu kāpostu. Šogad tos mammai palīdz tirgot arī Guntis. Kāpostiem esot labs noiets, jo cilvēkiem tie vēl tīri labi garšo, smaida Daile. Šogad raudzīties uz kāpostu laukiem ir prieks un reizē bēda. «Ar kāpostiem šogad būs slikti – tik laba raža sen nav redzēta, un tiem vēl jāaug divus mēnešus!» iesaucas Daile. Dārzeņu uzglabāšanai saimnieki izmanto pagrabu, ulmaņlaikā celtu klēti un rok stirpās. «Kā man nepatīk laba raža – tad daudz jāstrādā, bet ienākumi ir mazi. Darbs gigantisks, vieglāk būtu iepirkt no poļiem, vai ne? Bet, ja smadzenēs tas godīgums ir ieprogrammēts, tur neko nevar padarīt. Tāpēc jau mēs īpaši uz zaļa zara neesam tikuši, jo visu darām godīgi. Spekulants ātrāk kļūs bagāts,» atzīst saimniece. Tikai laukosGuntis šogad iestājies LLU, lai studētu agronomiju. Viņš ir pārliecināts, ka saimniekošanai un tirgošanai studijas netraucēs. «Ir vērts mācīties, kad tu jau kaut ko zini no tās lietas. Tad var paņemt to, kas visvairāk noderēs,» skaidro Guntis. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka pat visskaistākā meitene uz pasaules viņu neaizvilinātu prom no laukiem. «Ja nu vienīgi ļoti bagāta,» viņš ironizē. Guntis sapņo pēc desmit gadiem kļūt par vēl dažiem hektāriem bagātāks, būt diplomēts agronoms un veiksmīgi saimniekot savā zemē.
